Pušķošana bija ritualizēta, maģiska darbība, kurai pamatā gan labuma vairošana, gan labuma aizsargāšanas funkcija. Īpašs spēks piedēvēts zelta pušķim un trim pušķiem, asām zālēm (vairāk saulgriežos).

Vedību istabas sienas izklātas palagiem, rakstainiem dvieļiem, segām. Sevišķi pušķoja jaunā pāra krēslus un sienu aiz līgavas sēdekļa. Galvenais rotājums pie griestiem – „Kāzu lukturis” (2 – 8 sveces), ko dedzināja tikai vedībās, to appušķoja.

Kāra puzurus (ko sauca arī par krīģi vai lukturi) – veidojumus no salmiem, skaidām, spalvām, lupatiņām, papīra. Grāmatas „Latvju raksti un zīmes” autors Valdis Celms vēsta, ka „puzurs karināts virs līgavas sēdvietas kā dzimtas turpinājuma simbols”.

Izmantoja arī spalvu vainagus, vijas. Pušķoja istabu, pūru, zirgu, pajūgus, pūra lopus. Pagalmu, ēkas, sētas vārtus appušķoja bērza, ozola meijām, pīlādžiem, ziemā pušķoja eglītēm.

„Krāsas, kas izmantotas vedību noformējumā, ir kā patstāvīgi simboli, ne tikai pastiprina, pavājina, bet arī tulko. Laimai piederīgās krāsas – Lielvārdes jostā, t.i., tīrās enerģijas. Sarkans – matērija, asinis, dzīvība, nāve (vieliskais plāns). Tas ir izcili enerģisks. Balts – dievišķā sākotne, apziņas lauks, debesis. Laima darbojas cilvēka visumā, kur parādās jaunas krāsas. Zaļā plus sarkanā ir ar Laimas tēlu saistītās krāsas. Zaļš plus dzeltens ir saulei piederīgais. Zilais – ūdens, debesis naktī. Zilais enerģētiski parasti ir iestrāvots ar zaļo. Nevar ņemt mehāniski, jāsaprot garīgā sapratne, jāpiedāvā savi risinājumi. Mēs varam uzdrīkstēties. ” – tā, V. Celms.

Svētnieks, folkloras kopas „Delve” dalībnieks Gvido Tobis izceļ, ka sarkanā krāsa simbolizē dzīvīgumu, baltā – garīgumu.”

Vedībās ir mūža lielākais gods, tāpēc liela nozīme ir greznam apģērbam, bet tas pēc katra paša izvēles un pasaules uzskatiem.

Kāzu eglīte – simbolizē mūžīgo zaļošanu. Apzīmē līgavas atvadīšanos no jaunavas laika. Eglītes nesējs to veda visiem pa priekšu, iesprauda brūtgāna mājas jumta čukurā vai sienā, par zīmi, ka te notiek vedības. Ar eglīti arī dejoja, sitot takti. Eglīti izpušķoja krāsainām lupatiņām, dzīpariem, lentītēm, spalvām, piekarināja zvārgulīšus, zvaniņus.

Līgavas ģērbšanā piedalās māršas, vakaraine, vakara māsas, māte un dziedātājas meitas. Līgavas ģērbšana norisinās lēni, it kā līgavai negribot. Pieaicinātās dziedātājas meitas katru darbību žēli apdzied. Sākumā līgavai tiek sukāti un pīti mati. Pēc pirmās sukāšanas līgava brāļi izjauc viņas matus, lai dabūtu sukāt vēlreiz, lai varētu novilcināt māsas aizbraukšanas laiku.

LD 16939

Tuntuļo, tuntuļo,

Vakara māsa!

Divas stundas dzīvoja

Gar vienu galvu.

Pēc tam auj kājas. Līgavaiņa brālis līgavas zeķē ieliek naudas gabalu. Līgava velk baltas vai rakstītas zeķes un tautieša dāvātās kurpes.

LD 16949

Aunies, māsa, kurpītēs,

Rakstītās zeķītēs;

Bāliņš jūdza kumeliņu

Rakstītās kamanās.

Līgavai jāģērbjas kupli, tādēļ arī tiek vilkti vairāki brunči, kas ir kupli un līdz zemei. Tautasdziesmās redzams, ka vilkti trīs vai pat pieci brunči. Brunčus sasien ar jostu, sienot trim kārtām.

LD 16994

Uzvilkuse triju brunču,

Apgriezos ritinī;

Visi triji mātes austi,

Pate aust nemācēju.

Arī villaines velk vairākas, līdz pat deviņām.

LD 16995

Velc, māsiņ, piecus svārkus,

Sedz deviņas villainiņas,

Lai nosvīda tautiešam

Dižas naudas kumeliņš.

Visu beidzot līgavai galvā liek vainagu. Tas ir īpaši grezns, izšūts deviņās rindās dažādām zīlēm, vizuļiem.

Pirms saģērbtā līgava dodas uz puiša māju, viņa atvadās no saviem tuviniekiem, no mājām. No katras vietas atvadīdamās viņa tai ziedo prievīti vai ko citu. Atvadu brīdis ir skumjš, raud gan līgava, gan viņas piederīgie.