Nedaudz jaunāks līgavas iegūšanas veids ir tās pirkšana par naudu. Līgavas un līgavaiņa radinieki, līgavainis pats vai viņa vecāki vienojas par naudas daudzumu, kas būtu maksājama. Naudas daudzumu nosaka arī meitas čaklums, iznesība un daiļums. Pirktajai līgavai nav verdzenes statuss tautieša mājās. Maksāšana par viņu tiek motivēta kā zaudēts darbaspēks. Kad tautietis atradis meitu, kas viņam patīk, vai arī ja radi vai draugi viņam tādu sameklējuši, notiek precības jeb derības.

Lai gan precinieki derību dienā ir gaidīti viesi, pie vārtiem notiek viņu aizturēšana.

Precinieki atnākot, savu īsto iemeslu slēpj, izdomādami dažādus atjautīgus un interesantus iemeslus: meklē pirkt mājlopu, rokas sasildīt, meklē siena pļāvēju, pazudušu aitiņu u.t.t. Mājinieki gan nojauš nāciena īsto iemeslu, taču turpināja sarunu, teikdami, ka pie viņiem meklētās lietas neesot. Precinieki līdzi ņem ciema kukuli: baltmaizi, medu, sieru, alu. Dažās vietās preciniekiem līdzi ir arī kule ar prievīti, kas skaidri norāda, ka tie ir precinieki. Līgava, preciniekiem braucot, jau laikus noslēpjas. Kad precinieki lūdz parādīt līgavu, meitas māte un citi radinieki parasti liedzas, dažādi atrunājoties. Kad beidzot māte piekritusi atvest meitu, tad tiek atvestas "neīstās" līgavas. Vispirms atved vecu sievu, tad jaunu meiteni, visbeidzot nāk līgava. Otrs veids ir, ka paši precinieki dodas līgavu meklēt. Līgava atrodas kopā ar citām meitām zem segas, vai aiz citu meitu mugurām noslēpusies. Preciniekiem jāatrod meklējamā. Visbeidzot precinieki bildina meitu.

Derību slēdzot, tautietis ar meitu sarokojas un apmainās gredzeniem. Saderētie viens otru arī apdāvina. Meita tautietim dod cimdus vai kreklu, viņš līgavai - kurpes.

Pēc bildinājuma, visi kopīgi sadzer precinieku līdzi paņemto alu vai brandavīnu un norunā derību dienu. Pēcāk tiek klāts mielasta galds un precinieki ciemojas līdz rītam.

Līgava, tautietim prom braucot, appušķo zirga loku, lai pēc derībām mājup braucot, visi varētu redzēt, ka bildinājums pieņemts.

Derību tiesiskais spēks tiek apliecināts daudzu apvidu tradīcijās tādējādi, ka jau tūliņ pēc derībām līgava dodas līdzi uz tautieša sētu, kur tā dzīvo līdz vedībām.

Mūsdienās daudzkārt līgavas izpirkšanas norisēs pirms kāzu ceremonijas ir apvienotas izdarības, kam agrāk tika veltītas vismaz 2 vai 3 atsevišķas tikšanās – precības, kad panāksnieki (līgavas puses saime) uzklausīja tautieša piedāvājumu un interesi par jauno meitu un derības (kad abas puses vienojās par izdevu abpusēji izdevīgiem noteikumiem, vēl pūra vešana, kam arī sekoja mielasta galda klāšana). Protams, mūsdienās vairāki vīrieši turpina bildināt savas iemīļotās, reizēm izrādot godu arī viņas vecākiem. Kā bildināšanas zīme caur gadsimtiem saglabājies gredzens. Visbiežāk tas ir atsevišķs svinīgs mirklis. Interesanti, ka zīmju speciālista Valda Celma vārdiem „cimdi pēc formas ir veidoti, kā laulības gredzens – valnītis (aplis), kas apņem roku”, tāpēc jaunas meitas dāvana - cimdu pāris nes ne tikai praktisku, bet arī simbolisku nozīmi.

Tātad toreiz atzīmēja vismaz pa 4 stundām katrā braucienā, bet tagad parasti jācenšas iekļauties ar izdarībām 40 min – 1 h.

Ja tā, tad svarīgākais, atcerēties, ka tā sauktajā izpirkšanas rituālā var saglabāt simbolisko līgavas pirkšanas, tielēšanās un pārbaudījumu formas, tādejādi ceļot līgavas iznesību, čaklumu un daiļumu. Jauki būtu vecākiem izklāstīt, ko viņi saņems apmaiņā kaut vai morāla veidā, uzticot savu meitu jaunā vīra apgādībai.

LD 13652

Ar Dieviņu, bāleliņi,

Nu bijāt vīlušies:

Saņēmuši vara naudu

Pretī rudzu malējiņu.

LD 13651

Ai, vecie bāleliņi,

Man naudiņas aizdodiet:

Rīgā mana līgaviņa

Dārgu naudu saderēta.

Darbaspēka zaudēšanas dēļ bieži vien brāļi vai vecāki nepiekrita meitu izdot, lai vēl kādu gadu viņa padzīvotu mājās. Mātei maksā par meitas auklēšanu un audzināšanu.

LD 13662

Maksāj, tautieti,

Par manu māsu:

Dālderu mātei

Šūpoļa naudu;

Tēvami nodali

Pustīrumiņu;

Jaunami brāļami

Bēr' kumeliņu;

Jaunajai māsiņai

Gov' raibuliņu.

Līgavas ņemšana latviešu kāzu ieražās sākas ar sievas nolūkošanu. Lūkošanās notiek pavasarī, lai ap rudeni varētu dzert kāzas. Gan puisis, gan meita jau laikus nolūko sev tīkamu cilvēku. Lielākā iniciatīva tomēr ir puišiem. Svarīgs arī bija nolūkotās mantiskais stāvoklis, jo nepiemērotas precības gan uz augšu, gan leju visbiežāk tika liegtas.

LD 15273

Māte meitu man nedeva,

Taupīdama bajāram.

Lai stāv, māte, tava meita,

Lai sēdēja simtu gadu,

Lai sēdēja simtu gadu,

Kunga dēlu gaidīdama.

Ja precinieki līdz Miķeļiem nav atbraukuši, tad tajā gadā apprecēties meitai vairs nav cerību. Precinieki jāgaida atkal nākamo gadu.

LD 14168

Tautu meita gauži raud,

Garām jāja precinieki.

Neraud' gauži, tautu meita,

Jās tev citu pavasari.

Precību laiks ir rudens. Tās varēja notikt parasti tikai laimīgās dienās: otrdienā, ceturtdienā, sestdienā vai svētdienā, visbiežāk ceturtdienā. Precības bija jādzer tikai pilnā mēnesī, lai jaunajam pārim būtu laimīga un bagāta dzīve.

Precību braucienā pats puisis nepiedalās, viņu pārstāv vai nu vecāki vai kāds cits precēts radu pāris, vai tēvs ar kādu radinieku vai māte ar kādu radinieci vai kaimiņieni. Precībās nekad neiet kājām, bet jāj zirgos, lepni uzposušies, caunu cepurēm galvā.

Precību laikā meitas māju tur kārtībā, lai precinieki viņas nepārsteigtu. Gadās arī, ka precinieki ierodas negaidot, kad meita guļ dienvidu. Tad mājinieki cenšas kā var, lai meitas negodu slēptu.

LD 14363

Sajāj tautas, norīb zeme,

Es gulēju dienas vidu.

Trīs māršiņas, brāļu sievas,

Slēpjat manu lielu kaunu!

Viena manu galvu glauda,

Otra slauka istabiņu,

Tā trešā iztecēja

Svešas tautas aizkavēt.

Svešas tautas tai vaicāja:

Ko dar' pate brāļu māsa?

"Brāļu māsa kreklu šuva,

Pie ozola mērodama;

Mērodama gan domāja

Dabūt vīru kā ozolu".

LD 14611

Labvakar, meit's māt',

Es atjāj' zirg's mīt;

Tav siermeji, man bēreji,

Tav meitiņ' jāpieliek.

LD 14631

Prasat manim, kā es nācu,

Dodat manim, kā vajag:

Dodat manim sirmu sagšu,

Sirmas sagšas gulētāju.

Ciema kukuli precinieki liek uz galda, kas kļūst par nosacītu viņu teritoriju. Precinieki ēdienu piedāvā mājiniekiem. Ja tie atsaka, tad skaidrs, ka vēl neizteiktais precību piedāvājums tiks noraidīts.

Pirms dot pēdējo atbildi, nepieciešams izzināt tautieša mantisko stāvokli. Īpaši, ja viņš dzīvo tālu un par viņu nav zināms itin nekas. Tos, kuri noskaidro tautieša vārdu patiesīgumu, sauc par vietraudžiem. Bieži vien tie ir meitas brāļi, svainis vai citi radinieki.

LD 15349

Aitiņai kūti cirtu.

Lai tā ziemu nenosala;

Māsiņai vietu raugu,

Lai neraud dzīvodama.

Bieži vien māsa neuzticas ne saviem brāļiem, ne radiniekiem, jo viņus viegli apmānīt; tad meita pati piesakās iet vietraugos.

LD 15351

Es nelaižu bāleliņu,

Pate iešu vietraugās;

Bāliņš alus dzērējiņš,

Drīz tautām atvēlēs.

Ja vietraudži atnākuši ar labām ziņām un tautieša bildinājums pieņemts, tad seko derības. Tām ir sabiedriski tiesiska nozīme, jo puisis un viņa līgava liecinieku klātbūtnē apsolās viens otram piederēt uz mūžu. Tautietim līdzi ieradušies dižie vedēji - vedējtēvs ar vedējmāti. Līgavas pusi pārstāv viņas brāļi un krusttēvs ar krustmāti. Liecinieki ir līgavas puses puiši un dziedātājas meitas, kas kāzās ir līgavas māsas un brāļi.

Preciniekiem jālūdzas, lai mājinieki tos laistu iekšā. Tāpat kā braucot precībās, viņi min dažādus asprātīgus iemeslus, kādēļ viņiem vajadzētu tikt iekšā. Pēc pailgas tincināšanās precinieki tiek ielaisti iekšā. Līgava neatrodas istabā, bet ir paslēpusies, un tautieša tēvam viņa jāsameklē; tiek rādītas arī "viltus" līgavas.

LD 15503

Lai man tika, kas man tika,

Tā meitiņa, tā man tika;

Tai es sniedzu sav' rociņu,

Devu zelta gredzentiņu.

Saderēšanas saistību mazināšanas nolūkā, meita dažkārt izmanto tādus paņēmienus, kā labās rokas došanas vietā, kam ir tiesiska nozīme, dod kreiso roku.

LD 15465

Tautietimi roku devu,

Aiz durvīm stāvēdama;

Kreiso devu, ne labo,

Ka varēju atsacīt.

Kad derības noslēgtas, precinieki istabā sanes līdzpaņemtos ēdienus un dzērienus.

LD 15567

Es izaugu pie māmiņas

Kā sarkana brūklenīte;

Man pašuva tautu dēls

Zelta kurpes kājiņā.

Pēc derībām sāka rūpīgi gatavoties kāzām. Tika posta māja, ja vajadzēja, līgava steidzīgi papildināja pūru. Rūpējās arī par kāzu ēdieniem un dzērieniem, lai svinību laikā nekā netrūktu. Kāzu viesi pēc iespējas ņēma līdzi ēdienu. Visi labprāt ņem vairāk līdzi nekā spēj apēst.