Kādam šķiet – nu, un, kas man daļas gar zemi un ūdeni?!..., bet, ja tā padomā – ko Tu ikdienā ēd? Vai tas viss nenāk no zemes? Cik dienas Tu vari iztikt bez ūdens?... Un cik bieži Tu zemei esi pateicis paldies par kartupeļiem, par alutiņa miežiem vai ūdenim par dzērveņu morsu, kas kāzās ir neatņemamas sastāvdaļas? Kāpēc tas jādara kāzās? Tāpēc, ka ģimene ir saimniecība, gandrīz kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību un jūsu pastāvēšanai ūdens, pārtika, gaiss un uguns būs nepieciešamas. Lai arī pārāk maz esam mācīti apkārtējai videi teikt paldies, mūsdienās arvien vairāk daudzina teorijas par savstarpējām likumsakarībām un Paldies! psiholoģisko nozīmi. Attiecīgi kāzas var uzskatīt apmēram kā skaistumkopšanas salona vai trenažieru zāles apmeklējumu, tikai šoreiz ne sev, bet abiem..., jo kad vēl būs lielais mirklis kopdzīves kaleidoskopa veidošanai? Turpmāk būs daudz mazo mirklīšu, bet vienu lielo - kāzas varbūt ir vērts veidot tā, kā to darījuši mūsu senči, piepildīt ar pateicību, mīlestību, divu dzimtu iepazīstināšanu un modelēšanu „Kā būs?..”...?!

Mūsdienās daudzi kāzu tradīciju vēsturiskie elementi ir aizmirsušies vai dus ar aizgājušajām paaudzēm kapu kalniņā. Nevienā Latvijas novadā tās nav saglabājušās pilnībā, bet visvairāk arhaiskās tradīcijas ir iesakņojušās Latgalē, kaut gan arī tur tās, profesores Jānīnas Kursītes vārdiem grāmatā „Kāzas Latgalē” – „gājušas mazumā, jo sabiedrība, kuras attīstības pamatā ir bijusi sekošana tradīcijām apvienojumā ar jaunu iespēju meklējumu, nomainījusies ar sabiedrību, kuras pamatā tiek likti jaunā meklējumi. Vai tas ir labāk vai sliktāk, to rādīs laiks. Tas, kas zūd, nenozīmē, ka pazūd pavisam. Bieži pēc atplūdiem nāk jauni uzplūdi, tāpēc tik svarīgi dokumentēt tradīciju, izcelt svarīgākos kāzu rituāla elementus un norises kārtību.”

Iespējams, ka tieši tagad pārmaiņu laikā (citi to sauc par dižķibeli) veidosies dabiskais uzplūds, kad cilvēki pievērsīsies ne tikai uzņēmēju, ražotāju iepazīšanai, popularizēšanai, ne tikai latvisko, veselīgo ēdienu jaunradei, bet arī vedību (kāzu) tradīciju jēgpilnai pielietošanai, lai stiprinātu vispirms jaunā pāra un caur svinībām visas tautas garu, ticību savai vienreizībai.

XXIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku (2003) programmas ietvaros kā tautas tērpu skates sastāvdaļa Ķīpsalā tika rādīts uzvedums „Latviešu kāzas”, ko DVD formātā iespējams iegādāties Latvijas televīzijas arhīvā.

Jauki, ka folkloras kopas („Rūnavoti”, „Delve”, ”Grodi”, „Urgas” u.c.) un atsevišķi interesenti (Limbažu muzejs, Valmieras novadpētniecības muzejs, Lielvārdes Uldevena koka pils, Ventspils Amatu māja un Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs, folkloras taka „Jāņkalni”, Lēdurgas dendroparks u.c.) ir iedziļinājušās un nu jau piedāvā kā pakalpojumu Līdzināšanas, Mičošanas rituālus un programmas, kas ietver sevī spēcinošās tautas dziesmas, latvju rakstu, zīmju nozīmes, arī iedarbības raksturojumu un, piemēram, auglību veicinošās izdarības.

Arvien vairāk līgavas un līgavaiņi meklē pēc īstuma, ne dekoratīvisma, pēc savējā, ne svešā, pēc emocionālā, ne seklā, virspusējā. Tā, piemēram, www.precos.lv portālā un citos publiskajos avotos ir bijusi iespēja izsekot foto un stāstu reportāžām par Egijas un Ingusa Krūmiņu, Martas un Raivja Dzintaru, kā arī Viestura un Evijas Kurmju centieniem tuvināt savus svētkus senču priekšstatiem par vērtīgo un rituālo. Viņi vispirms uzdeva sev jautājumus: kā mēs gribam?, tad iedziļinājās Latvijas kāzu tradīciju vēsturē, izvēlējās atbilstošus (gs., novads) tērpus, vedēju godā cilvēkus, no kuriem var mācīties, iedvesmoties, un baudīja iespēju saņemt no dabas un cilvēkiem enerģētiski spēcīgos vēstījumus caur ieplānotajām norisēm un rituāliem. Arī mūsu vedības bija nestandarta – modernos lina tērpos, ar māla traukiem galdā, ar grupas „Iļģi” Mičošanas dziesmas draisko versiju, sievastēva speciālo brūvējumu un daudz ko citu. Skaidrs ir tas, ka iekšējam aicinājumam atšķirties ir jānāk no pašiem un arī vēstījumam – KO MĒS GRIBAM AR SAVĀM KĀZĀM PATEIKT? – lielā mērā jāplūst no jaunā pāra un vedējiem.

A. Memenis savā grāmatā „Mūsu godi un svinamas dienas” teic: „Ļoti liela nozīme latvisko vedību labai izkārtošanai ir vīkšējam (vadītājam), kas pārzin vedību norisi un dod pareizus norādījumus, kas katram darāms. Vīkšējs līdzinās režisoram lugas sagatavošanā.”

Pēdējos piecus gadus, regulāri režisējot un vadot kāzas, esmu nonākusi pie iekšējās nepieciešamības zināt kāzu tradīciju izcelsmi jeb jēgu un informēt par to jaunlaulātos, vedējus, arī viņu viesus. Tā paša iemesla dēļ „Kāzu muzeja” rīkotā Vedēju salidojuma 5 gadu jubilejā caurviju tēma bija „latviešu kāzu tradīciju izcelsme” un mērķis – daudzināt latvisko. Vēsturisko jēgu palīdzēja izprast vairāki goda viesi (Dievturu folkloras kopa „Rūnavoti” – līdzināšanas un Mārtošanas rituāli, „Rīgas Danču klubs” ar kapelu – latvju danču apgūšana, „Latvijas etnokultūras centra” pārstāvis Mārtiņš Kukurs – stāsts par rietumbaltu kāzu tradīcijām, grāmatas „Latvju raksti un zīmes” autors Valdis Celms – vēstījums par latvju zīmju nozīmi un lietošanu kāzās).

Katra tikšanās ar dievturiem, folkloristiem, speciālistiem, vienkārši viediem vai ieinteresētiem cilvēkiem stimulē izzināt arvien vairāk un pārliecina, ka mūsu senči bija īpaši apveltīti ar, ja tā varētu teikt, kosmisko domāšanu. Viņi neko nedarīja tāpat vien. Vai nu tam bija kāds praktisks apsvērums vai enerģētisks ticības, veicināšanas iemesls. Tā, piemēram, senie latvieši uzskatīja, ka derības ir noslēgtas kā uz zemes, tā debesīs, jo tās svētī visi dabas elementi: zeme zem kājām, vējš debesīs, ūdens visos tā veidos un uguns – visspēcīgākais elements, kas uztur sarunu ar Dievu, simbolizē seno dievību Pērkons.

Protams, mūsu senčiem ir vairāki ticējumi, sakāmvārdi, ko es labprātāk nosauktu par MĀŅ – TICĪBU, jo tie daudzkārt ir pretrunīgi un daudzina negatīvus risinājumus. Piemēram, LU MII „Mākslīgā intelekta laboratorijas” elektroniskās versijas avoti vēsta:

14257. Ja kāzu dienā lietus līst - sagaidāma bagātība.

/E. Slavinska, Cēsis./

14258. Ja kāzu dienā līst lietus, tad būs slikta dzīve,

pilna asaru. /E. Pļaviņa, Koknese./

14259. Ja kāzu dienā lietus līst, tad būs laba dzīve.

/B. Brikmanis, Skrunda./

(..) un tās ir tikai 3 no 12 līdzīgām versijām... Ja sekojam līdzi un pieturamies jaunajām teorijām, ka katra doma IEKODĒ uz nākamo notikumu, tad es izvēlos domāt pozitīvi, it īpaši kāzās, kad jaunais pāris emocionāli ir ļoti jūtīgs. Starp citu, tieši tāpēc līgavai ir nepieciešams plīvurs, bet tās jau „citas” teorijas:)

Ir arī vairākas tradīcijas, ko mūsdienās uzskata par neatņemamu sastāvdaļu, kaut gan vēstures avotos tās nav pat pieminētas. Piemēram, 7 tilti... vai esat centušies par katru cenu saskaitīt kāzu ceļojuma maršrutā tieši septiņus? Es arī esmu. Bet kāpēc? Ko simbolizē tilts? Rakstītajos vēstures avotos tilts tiek pieminēts divējādi – kā simbolisks novadu savienotājs un kā vieta, kur atstāt zīmi brāļiem, kuri steidzas pakaļ nozagtajai / aizvestajai māsiņai. „Citas” teorijas vēsta, ka upe ir šķērslis, tilts - iespēja to pārvarēt. Par septiņiem tiltiem nav ne vārda. Tāpēc varbūt pilnīgi pietiek ar vienu, bet piemērotu pārceltuvi, kur līgavainis simboliski uz rokām nes savu izredzēto, tādejādi solot gan ienest viņu savā novadā, arī tradīcijās, gan apņemoties eleganti pārvarēt kopdzīves šķēršļus.

Esmu centusies salīdzinoši īsi ieskicēt latviskās kāzu tradīcijas, izmantojot vairākus rakstītos avotus, tai skaitā Limbažu muzeja pētījumu. Latviešu kāzas dažādos Latvijas novados un laikmetos atšķīrās. Tomēr ceru, ka caur šo informāciju būs iespējams labāk sajust, kas ir būtisks un piederīgs arī mūsdienām un kas savukārt lieks.

Jānis Lazdiņš (Dr., iur., LU juridiskās fak. Dekāna vietas izpild., Tiesību teorijas un politikas zinātņu katedras docents) savā publikācijā laikrakstam „Latvijas vēsture” (2002.g.) raksta:

„Laulība ir priekšnoteikums tiesiski atzītas ģimenes dibināšanai. Ģimenes savukārt ir nesaraujami saistīta ar valsts pastāvēšanu un attīstību. Kaut gan laulības tiesības pieder privāto tiesību grupai, gadsimtu gaitā cilvēki valsts stabilitātes nolūkā laulības procedūru papildināja ar publisko tiesību elementiem. Valsts un/ vai baznīca, bet pirmsvalstiskā sabiedrības organizācijas pakāpē dzimts (saime), uzņēmās zināmu atbildību par laulības slēgšanu un šķiršanu, piešķirot šim faktam publiskas ticamības pakāpi.

(..)

Vēsturiski laulību tiesību attīstībā var izdalīt piecus posmus:

1. Pagāniskās laulību tradīcijas (līdz XIII gs. pēc Kr. dzimš.);

2. Livonijas laika (XIII-XVI gs.) laulības tiesības;

3. Poļu – zviedru un cariskās Krievijas koloniālās pārvaldes (XVI – XX gs. sāk.) laulības tiesības;

4. Latvijas Republikas (1918 – 1940) laulības tiesības;

5. Padomju okupācijas (klasiskā padomju laika) laulības tiesības (1940 – 1990).”

Nu mēs esam brīvās Latvijas laikā, turklāt 21. gs., kad jāizvēlas savs kāzu norišu variants. Jārēķinās ar to, ka ne tikai laulību tiesības, bet arī tradīcijas ir ietekmējušas iekarotāju, iebraucēju spiediens, kultūra un paražas (iesaku noskatīties studijas „Dauka” multfilmu par Latvijas vēsturi).

Tāpēc svarīgi izvērtēt, kas piederīgs latviskajai domāšanai, ticībai un ko varam atmest kā lieku. Kā tad izsvērt, kas patiess un vērā ņemams?

Elīna Kūla – Braže Latvijas izglītības informācijas sistēmas mājas lapā materiālā „Latviešu zemnieku ģimenes tradīciju izpēte” raksta: „Lai aprakstītu latviešu ģimenes godus, pietiek ar 19.-20. gadsimtā savāktajiem folkloras un etnogrāfijas avotiem, toties, lai izpētītu šo paražu cilmi nepieciešams iepazīties gan ar senākiem vēstures un folkloras avotiem, gan ar tradicionālās mūzikas un dejas paraugiem.     

Rakstītajos vēstures avotos ir atrodamas liecības par ģimeni, radniecības sistēmu un ģimenes godiem Latvijas teritorijā viduslaikos. Viena no pētāmajām dokumentāro avotu grupām ir tiesību avoti - 13. un 14. gadsimtā kodificētās Livonijas zemnieku tiesības, īpaši tie ģimenes  tiesību punkti, kuri skar īpašuma jautājumu - mantošanas tiesības un pūra jautājumu.

Etnogrāfijas avoti. 19. gadsimta 90. gados tika izdots Eduarda Voltera sastādītais etnogrāfisko rakstu krājums par latviešiem Vitebskas guberņā 19. gs. beigās, tajā ietvertas galvenokārt kāzu norises. Šīs publikācijas vērtība ir detalizēti tradīciju apraksti, kuri vākti īpaši tradicionālās kultūras pētīšanai. Izsmeļoši etnogrāfiskie krustību, kāzu un bēru apraksti publicēti Kr. Barona kārtoto "Latvju dainu" 1.-3. sējumos.

19. gadsimta 90. gados ģimenes tradīciju apraksti tika publicēti arī Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas un Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības komisijas rakstu krājumos, kā arī laikraksta "Dienas Lapa" Etnogrāfiskajā pielikumā.

Folkloras avoti jāvērtē kritiski kā noteikta vēstures perioda mutvārdu liecības aspektā par reālo datējumu  - tie pierakstīti  19. - 20. gadsimtā. Turklāt, folkloras teksti  gadskārtu svētkos un  ģimenes godos  bija  kā mirkļa māksla, kura tiek variēta atkarīgi no situācijas. Toties folkloras avoti atklāj vienu no  garīgās kultūras jomām - mītiskās domāšanas  kanonu, kuru pauž teicējs, un par kuru informāciju nesniedz neviens cits avotu veids.

Pēckara gados ar ģimenes godu izpēti nodarbojās arī ārzemēs dzīvojošie latviešu autori. Dievturu virzienu turpināja Marģera un Māras Grīnu izdotajā grāmatā "Latviešu gads, gadskārta un godi" sniegtais tradīciju apkopojums. Te minēti arī tradīciju avoti. M. Grīns, balstoties uz dievturu tradīcijām, mēģinājis izveidot vienotus rituālus, neņemot vērā Latvijas novadu etniskās atšķirības. Dažas no publicētajām norisēm ir pierakstītas mūsdienu folklorisma praktizētāju vidē.

Jauns posms latviešu mitoloģijas pētniecībā ir aizsācies 20. gadsimta 80. un 90. gados. Vairāku šauru problēmu pētniecībai tiek izmantotas interdisciplinārās metodes. Par ģimenes tradīciju izcelsmi latviešu zinātniekiem jau ir vairākas zinātnē balstītas koncepcijas.  Šeit noteikti būtu jāmin J. Kursītes, B. Reidzānes un G. Pakalna pētījumi.”

Latvijā ir saglabājies daudz senu kāzu, kaut patiesībā latviski būtu teikt – vedību, tradīciju. Izrādās, ka mūsdienās lietotie vārdi kāzas un laulības ir ar lībisku izcelsmi: „(līb. val. kazan) - sanāksme, (līb. val. loule) – dziedāt, kas atspoguļo to ceremonijas brīdi, kad jaunais pāris baznīcā garīgu dziesmu pavadībā tiek savienoti Dieva priekšā uz mūžu. Tas nebūt nenozīmē, ka latvieši nepazinuši nekādu kopsavienību vai arī latviešiem pašiem nav bijis savu šīs savienības terminu. Domājams, ka kāzas, laulāšana, sākumā Rīgā un tās apkaimē, vēlāk arī citās vietās, tikai kristīgās baznīcas ieviesta jauna terminoloģija, lai aizstātu iepriekšējo, pirmskristietisko un tādejādi nošķirtu abas, norādot, ka pirmā ir pagāniskā pagātne, bet kristietiskajā tagadnē ir laulāšana un kāzas.”, tā J. Kursīte.

To nolūks bija nodrošināt jaunajam pārim laimīgu dzīvi. Mūsu senči ticēja, ka lielā delverēšanās veicina auglību. A. Memenis savā grāmatā „Mūsu godi un svinamas dienas” teic: „Latviskās vedības izvestas pēc iespējas kupli, piešķir tām to īpatno un atspirdzinošo latvisko dzīves spēku, kas šodien ir zudis kultiskos 10 minūšu rituālos. Vedības ir vienīgais mūža gods, uz kuru var gatavoties laicīgi. Krustabas un bedības ir sasteigti godi, tādēļ tie arī nav tik daudzām izdarībām un tik krāšņi kā vedības. ”

Sanitas Cukures (vēsturniece, filozofe) pētījumā minēts: ”Kāzu tradīcijas ir cēlušās no senču īpatnējā dzīvesveida, ticējumiem, reliģijas (S.K.G. piebilde -dievturība), kulta, kam vēlāk pievienojās kristīgās baznīcas ceremonijas un aizguvumi. Latviešu kāzu norisēm ir daudz kopīga ar somu, slāvu un baltu tautu parašām”.

Ģimenes nodibināšana ir viens no svarīgākajiem notikumiem cilvēka mūžā. Vedības - dainās visvairāk apdziedātais mūža gods, kas rituālu un tradīciju kuplumā, kā arī līksmībā pārsniedz visus pārējos latviešu godus un svinības. Visvecākais sievas iegūšanas veids ir līgavas zagšana. Vēlāk to aizstāj līgavas pirkšana par naudu. Trešais līgavas iegūšanas veids ir līgšana un saderēšana.

Senās kāzas visbiežāk notika rudenī, kad lauku darbi pabeigti un apcirkņi pilni ar labību un tika turētas 7 – 8 dienas. 16. gs. Latvijā parādās noteikums laulāties kristīgajā baznīcā 17. gs. vidū zviedru valdība nosaka 2 dienu kāzas, kurās drīkst piedalīties 6 – 16 pāri, atkarībā no zemes lieluma, dzert 3 – 8 mucas alus (1 muca – 120 l), 1,5 – 4 stopus degvīna (1 stops – 1,275 l), aizliedzot izdalīt arī veltes un noslēdzot pūra lādi.