Baltā līgavas kleita un plīvurs

Radušies XIX gs. kā izgudrojums Anglijas karalienes Viktorijas kāzās 1840. gadā. Pirms tam Eiropā par šķīstības un uzticības krāsu tika uzskatīta zilā, taču derēja arī labākais tērps jebkurā krāsā. Taču Latvijā kāzu tērps izsenis bija tautas tērps ar pēc iespējas vairāk rotām, saktām, aprocēm. Galvā ziedu vainags, vēlāk zīļu vainags (īpašs pērļu veids). Novados un dažādos laikmetos ir zināmas atšķirības kāzu tērpos.

Laulības gredzens

Latvieši jau ļoti sen tos izmanto kā vienotības zīmi. V. Celms raksta: ”Aplis latviešu mitoloģijā Saules (arī Mēness), harmonijas, veseluma, pilnīguma un aizsardzības simbols. Tas viss apaļais – sakta, ola, ripa, gredzens, vainags, Jāņa siers, debesu sfēra utt., kā arī visas norises pa apli – apļa vilkšana maģijā, bluķa vilkšana apkārt ap ciemu, lauku apstaigāšana pa apli Jāņos, aplīgošana, apdziedāšana, dejošana aplī u.c. Aplis iezīmē iekšējās un ārējās pasaules norobežojuma ideju, gaismas un tumsas jeb labo un ļauno spēku cīņu un labā aizsardzību. Aplis kā saules un gaismas simbols saistās ar siltumu, psiholoģisku orientāciju telpā, ētiskiem, labā un ļaunā kritērijiem un izpratni, kas cilvēka dzīvē vispirms izaug no bērnības pieredzes un māmiņas mīlestības. Tātad aplis simbolizē arī kopību, satversmi, vienotību, drošību, gaismu.”

Senajā Ēģiptē radies ticējums, ka vēna no kreisās rokas zeltneša ir savienota ar sirdi, un gredzens šajā pirkstā simbolizē abu laulāto kopējos mērķus.

Rīsi uz galvas

Tā nav latviešu tradīcija, tomēr arī latvieši mēģina veicināt auglību, kaisot uz jaunā pāra galvām graudus

FOTO: Edgars Pohevičs

Sēdības

Notika pēc kāzu ceremonijas. Grāmatā „Kāzas Latgalē” vēsta: „Agrāk kādā mājā netālu no baznīcas uzaicināja visus tos, kas bijuši klāt laulībās, bet nebija lūgti uz kāzām – ciema ļaudis, kaimiņi, vienkārši ziņkārīgie. Svāti (vedēji) bija sarūpējuši no mājām ēdamo, dzeramo. Sēdībās bija gan muzikanti, gan dziedāšana, tomēr pati pasēdēšana neaizņēma vairāk par pāris stundām.” Arī mūsdienās mēs pacienājam viesus, kuri bijuši klāt ceremonijā ar pirmo šampanieti un nelielām uzkodām. Reizēm to pavada arī muzikāls solo ( saksafons u.c.), tomēr lielākoties var teikt, ka muzicēšanu ir aizstājusi fotografēšanās;

Lentītes pie mašīnām

No vienas puses, agrāk braucamrīku pušķošana saistījās ar skaistumu, no otras puses kalpoja par aizsardzību atbildīgajā vedību ceļā. Vasarā zirgu pajūgu rotāja ar zaļumiem, bet ziemā vairāk ar lentītēm. Vienmēr svarīgi zirgus, it īpaši jaunā pāra, rotāta ar zvārguļiem, zvaniņiem, brindzuļiem, lai brazdētu, lai dzirdētu, ka vedības brauc un, lai atbaidītu ļaunus garus. Arī līgavai pie jostas piesēja zvaniņus aizsardzības nolūkos. Šķiet, no šīs tradīcijas Eiropā saglabājusies tieksme mašīnai aizmugurē piesiet tukšas konservu bundžas – aizsargājošo funkciju pilda, tikai estētiskais moments zūd.

Ceļojums

Ar mērķi iepazīt novadu vai vietu, kurā ieprecas līgava (mūsdienās – attālums no kāzu ceremonijas līdz viesu namam). Skat. sīkāk sadaļā Veltīšana;

Tilti

Septiņi tilti nav rakstītajos avotos pieminēti, tāpēc nav zināms, kurā laika posmā un kāpēc latvieši „ieciklējušies” uz šādu daudzumu. Dziedniece, etnogrāfe I. Jansone „ 7” sauc par sātana ciparu un bieži iesaka lietot skaitļus 3, 9, 3 x 9 + 27, 9 x 9 = 81. Varbūt ir vērts to atcerēties, plānojot piestāt pie tiltiem? Sīkāk par tiltiem skat. raksta ievadā.

Rūgts!

Saldināšana ar skūpstu rada saldu, kas simbolizē auglīgu, saticīgu, gaišu kopdzīvi.

Vecāku sagaidīšana ar sāli, maizi, ūdeni

Pārticībai un svētībai (skat. sīkāk sadaļā Latviskie simboli).

Šķīvis zem dvieļa, ko plēšam – dvielis uz sliekšņa

Pietāte pret mājas gariem (auru), šķīvja plēšana - auglībai (plašākā nozīmē), ražīgākai dzīvei – jo vairāk gabaliņu, jo auglīga kopdzīve.

3 svecītes

Aprakstos nav minētas tā, kā mēs tās izmantojam, bet dzīvā uguns vienmēr daudzināta. Iesaku aizdegt tās par jauno pāri, viņu mīlestību un par senčiem, jo, manuprāt, pie galda ir vispiemērotākais brīdis parunāt par dzimtu, dodot vārdu arī jaunlaulāto vecākiem, vecvecākiem;

Amatu iedalīšana

Agrāk nevienam par aktivitāti kāzās nemaksāja, tagad pārsvarā tie ir dažādi maksas pakalpojumi, tomēr amatu dalīšana saglabājusies. Dažviet pieminēta pavāru nauda jeb uzdziras, pagasta mešana – kad speciālos šķīvjos viesi meta naudu par iedāvinātajām veltēm no līgavas. Amatu mērķis ir sadalīt daudzos vedību godu pienākumus uz vairākiem cilvēkiem, lai vedēji nav pārstrādājušies.

A.Memenis savā grāmatā „Mūsu godi un svinamas dienas” raksta: „Vedību norises galvenie dalībnieki: Līdzinātājs – ir persona, kas izdara līdzināšanu (vecāks, cienījams tautietis jeb draudzes (ne baznīcas) vadonis). Vedējtēvs – ir tautieša tuvs rads, tēva vai mātes brālis ar sievu, vedējmāti. Vedējtēvs un vedējmāte parasti ir arī vadītāji (vīkšēji) līgavaiņa galā. Vienīgi, ja viņi nav spējīgi vadīt, tad viņu vietā izrauga kādu citu vīkšēju (S.K.G. piebilde – citviet viņu sauc par vakarvistu vai vakargaili). Vedēji (tie, kuri ved, pavada līgavaini) var būt brāļi vai draugi. Jo bagātāks puisi, jo vairāk vedēju. (..) Līgavas pulku sastāda – Vakara brālis jeb Vakarainis (krusttēvs), Vakara māsa jeb vakaraine (krustmāte), panāksnieces un panāksnieki (radinieces vai draudzenes un arī vīri). Vakara brālis un Vakara māsa ir galvenās personas līgavas galā, kas vada tur notiekošo norisi un sagaida preciniekus.”

Ventspils pusē pierakstīts, ka „vakara vadītāja (vakarainis, vakara brālis, vīkšējs, vakarvista, vakargailis) pienākums bijis arī pieskatīt bērnus, rūpēties par pieaugušajiem, lai tie būtu krietni paēduši un padzēruši. Viņa amata pletne bijusi kāzām nokautas gotenes sažuvis astes gals, ko ar visu pušķi tas nēsājis rokā. Jaunupē gājuši arī rotaļās: „Es ar savu cisu maisu”, „Krauklīt’s sēž ozolā”, „Div’ laiviņas peld pa jūru”. Ļoti iecienītas bijušas spēles ar ķīlu izpirkšanu.”

Alus puisis ir loģisks amats, jo oficiantu tolaik nebija un tā ir jauka iespēja komunicēt ar viesiem, savedināt divas dzimtas kopā.

„Vecās sievas pie galda dziedāja dziesmas par dzīvi”, tā Kurzemē. Par līgavas māsām visbiežāk izvēlējās labas dziedātājas, kuras varēja godam aizstāvēties apdziedāšanā. Muzikanti arī strādāja par vēdera tiesu un līgavas velšu pūra dāvanām.

Danču meistars droši vien ieviesies tad, kad latvieši kļuva kūtrāki, jo agrākos laikos danči bija kā viena no būtiskām atrakcijām kāzās, uz ko īpaši neviens nebija mudināms, paši ļāvās.

Guldinātāji – agrāk vīra mātei bija jāatbild par gultas taisīšanu klētiņā.

Līgavas sargi – bāleliņi (līgavas īstie brāļi) ļoti mīlēja un aizstāvēja savu māsiņu, viņi bija galvenie panāksnieki (tie, kuri gribēja panākt, ja māsiņa nozagta).

Pirmais valsis

Kurzemē pierakstīts, ka „dejas placī sākumā danci veda pa kārtai: dižais vedējs ar savu sievu (no līgavaiņa puses), tad vakara brālis ar sievu (no līgavas puses), tad jaunais pāris. Katrs plānā apgrieza nedaudz apļus. Tad dižais vedējs uz plāna uzvilka lietuvēna krustu (piecstaru zvaigzne), pēc tam tādu pat uz istabas durvīm un vidējā dziedra (sija) – pret nelabo.”

Mūsdienās jaunlaulātie īpaši gatavojas pirmajai dejai, izvēloties sev tīkamu melodiju (ne vienmēr valsi), iestudējot priekšnesumu. Mēģinājumi pirms kāzām ir lieliski, jo veidojas kāda jauna tradīcija, kas līgavu un līgavaini vieno, mudina attīstīties, iepazīt vienam otru vēl tuvāk. Jauki, ja visi viesi dejas laikā izveido apli (skat. sīkāk sadaļā Gredzens) un ja dejā jaunajam pārim pievienojas vedēji un vecāki kā atbalsts. Kāzās pirmā deja ir aktīvās daļas sākuma vēstnesis.

Čigāni (stāvmači)

Jaunāku laiku tradīcija, kad „saģērbušies par čigāniem u.tml., ierodas neaicinātie viesi, nabagi, lodznieki (tie, kuri sēž pie loga un noraugās). Viņi dejo ērmīgas dejas un dzied, par to saņemot no līgavaiņa tēva alu, no līgavas mātes dažādas dāvanas – cimdus, jostas u.tml.” – teikts grāmatā „kāzas Latgalē”. Čigānu mērķis ir delverēšanās, kas turpina veicināt jaunā pāra auglību ar troksni, atvairot ļauno. Vīrieša pārģērbšanās sieviešu drēbēs latviešu maskošanās aktivitātēs visdrīzāk simbolizē to, ka ikvienā, it visā ir vīrišķais un sievišķais, labais, sliktais, cietais, mīkstais... Lai tas darbotos līdzsvaroti, ik pa brīdim jāiedarbina. Tāpēc arī maskošanās – lai iejustos citā ādā (arī līgavas, sievietes vai vīrieša), aktivizētu savu sievišķo daļu jeb vīrišķo.

Raksta titulfoto: Ainārs Mazjānis