FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Cepuru meistare Ksenija Daņilova

Autors:Ar Kseniju Daņilovu sarunājas Laima Samiņa
Ksenija ir veiksmīga biznesa lēdija: cepuru un dažādu citu galvassegu meistare, darbnīcas īpašniece, aksesuāru dizainere, kura sadarbojas ar populāriem apģērbu zīmoliem un rada patiesi estētiskas galvassegu kolekcijas. Viņa ir arī mīloša sieva un trīs bērnu māmiņa. Bijusī maskaviete, kas nu jau piecus gadus kopā ar ģimeni dzīvo Latvijā un par mājām sauc ainavisko Siguldu.

Ksenijas panākumu stāsts nebūtu iespējams bez nepagurstošās rosīšanās ikdienā, sievišķīgi smalkās iekšējās pasaules un aizrautīgās mīlestības pret modi. 

Ksenija, vai mīlestība pret mākslu un niansētām detaļām jums ir bijusi raksturīga jau kopš bērnības? Varbūt pamatus jūsu pašreizējai nodarbei ir ielikuši vecāki?

Jā, tā tas ir. Jau kopš agras bērnības esmu saistīta ar mākslu. Mani vecāki, dramatiskā teātra aktieri,  mani ņēma līdzi uz darbu – esmu burtiski uzaugusi teātrī. Tas bija varenais Omskas akadēmiskais teātris, kurā no izrāžu tērpu viedokļa viss bija ļoti nopietni, piemēram, izrādēs tika izmantoti oriģinālie vācu karavīru mundieri, 20. gadsimta kleitas un aksesuāri. Kostīmu garderobe bija ļoti bagātīga un krāšņa.

Visticamāk, tieši no bērnības un atmiņām man nāk šī mīlestība pret mākslu, kas man šobrīd ļauj izpaust sevi līdzīgā jomā.

Kā un kad sapratāt, ka tieši galvassegas ir tas, ko vēlaties radīt? 

Cepuru un plīvuru radīšanai pievēros samērā nejauši. Pēc izglītības esmu apģērbu modelētāja, un cepures man bija vairāk kā tēla papildināšanas elementi. Bet reiz man piedāvāja pamēģināt radīt cepuri, un rezultāts bija pārsteidzoši labs. Tā arī nonācu pie lēmuma iet mācīties šo virzienu padziļināti.

Jūs no lielās Maskavas pārcēlāties uz pastāvīgu dzīvi mājīgajā Siguldā. Kas jūs pamudināja pieņemt šādu lēmumu? 

Daudzi mūsu draugi un paziņas nemitīgi maina dzīvesvietu. Man un manai ģimenei bija gana Maskavas skaļuma un plašuma. Šeit, Latvijā, es pagūstu izdarīt pilnīgu visu, šeit jūtos komfortabli un mierīgi. Tas ir tieši tas, kas man šobrīd nepieciešams.

Vai bija grūti sākt biznesu Latvijā, nodibināt šeit kontaktus, iegūt uzticību un izveidot sadarbības partneru un klientu loku? Cita valsts, cita valoda, cita mentalitāte...

Nevaru teikt, ka man būtu bijis kaut kāds straujš start up. Viss notika ļoti pakāpeniski un likumsakarīgi. Manam biznesam ir divi virzieni: 70  procenti sadarbības partneru ir saloni (kur lielākā procesa daļa notiek darbā ar klientiem), un pārējie 30 procenti ir dažādi veikali.

Sākumā, protams, bija nelielas šaubas, jo cepures tomēr ir samērā šaura niša. Taču viss notiek, kā tam ir jānotiek, – dažbrīd ir daudz pasūtījumu no klientiem, bet laikā, kad pasūtījumu ir mazāk, tad ir vairāk sadarbības piedāvājumu no māksliniekiem un medijiem.

Esmu saņēmusi ļoti labu atgriezenisko saiti un atbalstu no dažādām radošām komandām, dizaineriem, modelētājiem, kuri profesionāli nodarbojas ar modi un saprot, cik būtiska nozīme ir aksesuāriem.

Tāpat man vienmēr ļoti svarīgs ir bijis ģimenes un radinieku atbalsts. Ir pat bijuši tādi periodi, kad ģimene tam, ko es daru, ir ticējusi vairāk nekā es pati.

Kas ir jūsu galvenie iedvesmotāji cepuru modes pasaulē?

Mani iedvesmas avoti ir tādas pasaules līmeņa personības kā Filips Treisijs, Stefens Džonss un citi. Viņu darinātās cepures ir neatkārtojamas! Tie ir īsti mākslas darbi modes pasaulē, un tie ļoti motivē arī mani apgūt un sasniegt vairāk. 

Vai jums ir kāda mīļākā cepuru kolekcija vai konkrēts modelis, ko esat radījusi? 

Parasti tās ir tās cepures, kuras nav domātas pārdošanai, bet gan sirdij. Tie ir ekskluzīvi mākslas darbi, kuri ir savā ziņā neatkārtojami. Kad es beidzu kādu kolekciju, tad pielieku punktu un palaižu savu mākslu un fantāziju pasaulē. Nepieradinu sevi un neskumstu, bet gan ļauju par skaistumu priecāties citiem.

Piemēram, ja redzu, ka cilvēks nevar sev atļauties kādu galvassegu vai matu rotu, taču šis aksesuārs tieši viņam ļoti piestāv un ir iekritis sirdī, es mēdzu to vienkārši uzdāvināt. Jo katrai cepurei ir savs saimnieks. Tas tikai jāatrod.

Cepures pēdējos gados kļuvušas par iecienītu aksesuāru arī kāzās. Kādus galvas un matu aksesuārus līgavas pie jums pasūta visbiežāk?

Visbiežāk tie ir plīvuri un dažādas to variācijas, piemēram, kombinācijā ar stīpiņām vai mazajām tabletēm. Starp cepurēm pats populārākais modelis ir kanotjē cepurīte – šobrīd tā ir ļoti pieprasīta. No plīvuriem pašlaik ļoti populārs ir sietiņveida plīvurs (garums var būt dažāds) ar diadēmas stīpiņu. Arī tabletes ar sejas sietiņu ir samērā populāras.

Cik ilgu laiku pirms kāzām līgavai, kura vēlas sev kāzu dienai pagatavot cepuri vai plīvuru, vajadzētu vērsties pie jums?

Vidēji pasūtījumu mēs izpildām nedēļas laikā – šo kā optimālo laiku rekomendējam klientiem. Taču bieži vien notiek tā, ka tiek pasūtīts oriģināls plīvurs – ar izšuvumiem, pērlītēm, mežģīnēm, grūti konstruējams. Tāda pasūtījuma izpilde aizņem ilgāku laiku.

Vai cepuri (plīvuru) iesakāt braukt pasūtīt tad, kad par kopēju līgavas tēlu jau ir skaidra vīzija? Ir zināms, kāda būs kleita, kāda frizūra?

Manā praksē ir bijis viens gadījums, kad līgava vispirms pasūtīja sev galvas aksesuāru un saskaņā ar to radīja tēlu. Tomēr biežākais variants ir tāds, ka līgava atceras par plīvuru vai cepurīti vien kāzu plānošanas procesa beigās un tad, līdzi ņemot kleitu vai tērpa materiālu gabaliņus, ierodas darbnīcā, lai mēs radītu atbilstošu galvas aksesuāru.

Kādās krāsās kāzu dienas aksesuārus izvēlas tās līgavas, kuras negrib tos baltus? Vai varētu teikt, ka līgavas savā izvēlē kļūst aizvien drosmīgākas, ekspresīvākas?

Ļoti interesants jautājums. Mēs tieši to nesen apspriedām ar Aiju Nagli – kāzu salona 6.Septembris īpašnieci. Lai gan baltā krāsa nemainīgi dominē kāzu tematikā, dažādu krāsu detaļas šobrīd ir ļoti aktuālas. Katru gadu aizvien vairāk līgavu ir atvērtas lielākai krāsu dažādībai – īpaši ziloņkaula, pūderkrāsas un citiem gaišiem pasteļtoņiem.

Vai esat darinājusi cepures arī līgavaiņiem?

Jā, cepures sev pasūta arī vīrieši, turklāt pietiekami bieži! Pie manis ir vērsušies pāri, kuri izteikuši vēlēšanos pasūtīt gan cepures modeļa sieviešu, gan vīriešu versiju. Ja runājam par vīriešu izvēli, viņi visbiežāk pieturas pie klasikas – fedoras cepures modeļa.

Kas šobrīd ir aktuāls cepuru modē pasaulē?

Trendā ir kanotjē cepures modelis, taisna augšiņa un platas malas, to var variēt daudz un dažādi. Bet teikšu atklāti, ka cepures ar taisnām malām modē jau ir pārāk ilgi un prasās pēc kā jauna un oriģināla.

Vēl aktuāla ir klasika, tā saucamā pludmales cepure ar lielām un platām malām. Aktuālas ir cepures, kas darinātas no neparastākiem materiāliem, piemēram, ādas.

Vai jums pašai tuvāk pie sirds ir klasika vai dažādi eksperimenti?

Es esmu par harmoniju. Ja tēlam piestāv kaut kas ekspresīvs un traks, tad es vienmēr būšu par to! Ja tēlam vajag kaut ko mierīgu, tad mana izvēle ir acīmredzama – klasika!  Visur ir jābūt harmonijai un stila izjūtai.

FOTO: Ekaterina Polanska

Vai jums ir kāds sapņu mākslinieks vai zīmols, ar kuru jūsu gribētu sadarboties?

Universitātē mani elki bija Aleksandrs Makvīns, Žans Pols Gotjē, Džons Galjāno – mākslinieki, kuri spēj darināt pavisam kosmiskus mākslas darbus. Lūk, šie trīs cilvēki, visticamāk, arī ir mani sapņu sadarbības partneri.

Ksenija, kādi ir jūsu tuvākie radošie plāni?

Pašlaik strādājam pie mazas, taču ļoti īpašas couture cepuru kolekcijas, kura, visticamāk, nebūs domāta pārdošanai, bet gan vairāk izstādēm, sirdij un estētiskai baudai. Būs daudz izšuvumu, stikla pērlīšu, akmentiņu, viss būs ļoti izsmalcināti.

Es strādāju ļoti daudz. Bez smaga darba nav iespējams nekas. Protams, arī cilvēki, kuri atrodas man blakus, ir ļoti nozīmīgi manā dzīvē un karjerā. Svarīgi ir būt pareizajā laikā pareizajā vietā un ar pareizajiem cilvēkiem. Iedvesmoties no apkārtējiem un apmainīties ar enerģiju.

Lai gūtu panākumus, ir būtiski zināt, ko tu vēlies, un apņēmīgi iet uz savu mērķi. Esmu ļoti pateicīga par to, kas man ir pašlaik, un ceru, ka būs vēl vairāk!

Raksta titulfoto: Diāna Radeiko