FB Pixel

Prieks, ka vēlies ar mums sazināties! Stāsti, kas uz sirds, mēs vienmēr esam Tev gatavi palīdzēt!

Tēma*
Ziņojums*
Vārds*
E-pasts*
Tālrunis
captcha
  • PIEZĪMES
  • VĒSTULES

Dievturu kāzas

image

Baznīca, balta kleita, plīvurs - šīs mūsdienās tradicionālās un tik ierastās lietas pavisam noteikti neietilpa Viestura (24) un Evijas (21) kāzu dienas veidolā. Abi jaunieši “jā” vārdu viens otram teica saskaņā ar senlatviešu tradīcijām, kurās ietilpst tautu tērpi, līdzināšana un virkne citu izdarību, kuras apvij gadu gadiem piekopta ticība. Izrādās mūsdienās noorganizēt gandrīz autentiskas dievturu vedības nav no vieglākajiem uzdevumiem, taču tas ir izdarāms un to paveica Viesturs un Evija.

Loģisks šķita pirmais jautājums nu jau laulības dzīvē nedaudz padzīvojušiem jauniešiem, kādēļ viņi izvēlējās šāda veida kāzas, uz ko viņi abi norādīja, ka tas bijis tikai secīgs turpinājums viņu piekoptajai dzīvei. Viņi abi ir seno latviešu reliģijas piekopēji, proti, dievturi, kuri visas gadskārtas svin saskaņā ar šīm tradīcijām, kur neiztrūkstoša sastāvdaļa ir tautu tērpa apvilkšana.

Baltie tautu tērpi

Lai vedības iegūtu iecerēto atmosfēru un auru, tad arī kāzu viesiem bija lūgts iespēju robežās ierasties tautu tērpos, ko viņi, pārsteidzošā kārtā arī lielākā daļa esot izdarījuši. Jaunieši gan smej, ka jautājumi no draugu un radu puses esot bijuši gana daudz, jo arī ielūgumā ierakstītais teksts licis mulst. Tas bijis apmēram šāds: “Ielūdzam jūs uz mūsu vedībām rudzu mēneša 7. dienā”. Tātad vedības notika 7. augustā un, kas interesanti – ceturtdienā, tieši tajā nedēļas dienā, kad senlatvieši svinēja precības. Protams, šīs dienas galvenie vaininieki savu kāzu tērpu izvēlei piegriezuši jo sevišķi lielu vērību. Sākotnēji Evija vēlējusies kāzu dienā tērpt senos tautu tērpus, jo tie pieļauj, ka meitenes pie tiem nēsā izlaistus matus, jo šķitis, ka bizes tā īsti nepiestāv. Savukārt Viesturam šie senie tautu tērpi īsti nav patikuši un viņš kādu vakaru, šķirstot tautu tērpu grāmatu, atradis Alūksnes tērpu un paziņojis, ka tas būs viņa kāzu tērps. Evijai atlicis vien piekrist topošā vīra izvēlei. Viņa savu lielās dienas ietērpu meklējusi cītīgi, vērojusi dziesmu svētku gājiena dalībnieču košos brunčus, taču īsto un vienīgo apģērbu Evija ieraudzījusi draugiem.lv kādas meitenes foto galerijā. Tas bija balts Abrenes tērps, kas bija kā rādīts vedībām, turklāt atbildis arī galvenajai prasībai – Latgales novadam, kur dzimtās saknes meklējamas arī pašai tērpa valkātājai. Savukārt vedēji ir Kurzemes puses pārstāvji, tādēļ bija tērpušies šīs puses tautas tērpos.

Vedēji – zelta vērtē

Mūsdienās organizēt apmēram 19. gadsimtam raksturīgus godus nav viegls uzdevums un ne katram tas ir pa spēkam, tādēļ jaunajam pārim bijis jāizraugās tādi vedēji, kuri arī pēc pārliecības ir dievturi. Vedēju izvēle esot bijusi viennozīmīga un nekļūdīga – tie bija labi ģimenes draugi. Precēts pāris 7 gadus, kas audzina divus bērnus un viennozīmīgi uzskatāms par latviešu paraugu ģimeni. Tieši šis pāris gādāja par to, lai ieceres un sapņi par senlatviešu kāzām 21.gadsimtā īstenotos.

Līgavas izpirkšana

Evija dienu pirms kāzām pavadīja vecāku mājās, kurp vedību rītā ar ozolzariem, Latvijas karodziņiem un ar Lielvārdes jostu rotātajā auto, devās arī Viesturs. Līgava taču no vecākiem jāizpērk! Topošajam vīram bija jādemonstrē gan savas zināšanas tautu dziesmu krājumu pārvaldīšanā, gan attapībā, gan arī jāatklāj, kura no visām šīs mājas meitām ir viņa īstā mīlestība, kuru grasās precēt. Viesturs atklāja, ka esot nojautis, ka noteikti tiks pārbaudītas viņa zināšanas, taču par to nav satraucies, jo tautas dziesmas par četrām dabas vērtībām – zemi, gaisu, ūdeni un uguni esot zinājis jau iepriekš. Diemžēl šoreiz ar pantiņu skaitīšanu vien Viesturs cauri netika, viņam nācās samaksāt arī vecākiem latiņu par katru meitas audzināšanas gadu. To, ka vajadzēs sīknaudu, Viesturu pabrīdināja vedēji jau iepriekš, lai nebūtu kaunā jākrīt ar tukšām kabatām topošās sievas vecāku priekšā. Ar atpirkšanos vien viss nebeidzās un Viesturs tika ievests istabā, kur zem palaga nosēdinātas trīs meitas tā, ka apavi vien redzami. Uzdevums gana grūts – atrast savu līgavu, taču atceroties senu tautas pasaku par zelta vidusceļu, izvēle bijusi precīza un nekļūdīga. Evijas mamma abiem dāvājusi simboliskas dāvanas - maizi, atslēgu un svecīti gaismiņai.

Piebilstams, ka jau no paša rīta visur līdzi tika ņemta eglīte, ko bija sagādājis Evijas brālis. Pēc vedībām tā tika iesprausta jaunā vīra mājas jumta čukurā par zīmi, ka šeit tika svinētas vedības.

Lielā Lielvārdes josta

Pēc tam jaunā pāra un vedēju ceļš veda uz Lāčplēša muzeju Lielvārdē, kur notikusi fotografēšanās. Viena no negaidītām kāzu dāvanām bija muzeja darbinieku rīcība, kuri tomēr atļāvuši abiem jauniešiem nofotografēties ar plato Lielvārdes jostu. Tā tiek glabāta un taupīta sevišķi rūpīgi un nekad netiek šādi izmatota. Vedēji jau iepriekš bija runājuši ar muzeja darbiniekiem, par šādu iespēju, taču neveiksmīgi. Brīdī, kad tērpušies tautu tērpos ieradušies Viesturs un Evija, muzeja darbinieki atplaukuši un laipni atļāvuši nofotografēties ar Lielvārdes jostu. Pēc tam abiem bija jāuzraksta visi grēciņi, no kuriem vēlas atbrīvoties esot precēta pāra kārtā. Viesturs vien smejot norādīja, ka maz gan bija atvēlēts šo nedarbu uzskaitei – viena nieka A4 formāta lapiņa.

Līdzināšana

Kā jau nojaušat Viesturam un Evijai laulību ceremonija nenotika tās tradicionālajā izpratnē baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā, bet gan latviešu svētvietā, kas parasti ir vai nu pie kāda dižakmens vai milzīga ozola. Viestura un Evijas līdzināšanas rituāls noticis netālu no Skrīveriem rudzu lauka vidū, kur atrodas Meļķītāra Muldas akmens. Līdzināšanas rituālu noturēja Latvijas dievturu dižvadonis Valdis Celms ar sievu Guntu.

Sākotnēji abiem bija jāiziet katram savs simbolisks attīrīšanās ceļš. Katrs no pāra devās pa savu izpļautu pļavas taku un pēc noteikta laika satikās, kur pārkāpa pāri sarkanam, no dzijas izveidotam krustam, kas simbolizē to, ka abi savus iepriekšējos netikumus un sliktos darbus, kas sakrājušies, atstāj pagātnē. Evija atceras, ka viņu ļoti aizkustinājis vedēju sagādātais pārsteigums – dūdu spēlētāji, kas viņu pavadīja līdzināšanas ceļa gaitā. Tas esot ļāvis sajusties tā, it kā vedību ceremonija notiktu daudz, daudz gadus atpakaļ. Pirms līdzināšanas rituāla Viesturs un Evija viens otru arī simboliski nomazgāja. Ūdens bijis īpašs – tas ņemts no dižakmens muldas, kas atrodas tā virspusē, kur sakrājas lietus ūdens. Nākamais uzdevums bija sadedzināt lapiņas, uz kurām abi Lāčplēša muzejā iepriekš bija sarakstījuši visus sliktos grēkus, kurus vēlētos aizmirsts un atstāt pagātnē.

Pati līdzināšana, salīdzinot ar pārējo rituālu, esot diezgan īss process, kad Latvijas dievturu dižvadonis Valdis Celms teica tautas dziesmas, kas bija  kā spēka vārdi abu turpmākai dzīvei. Visu līdzināšanas laiku uz dižakmens atradās jaunā pāra sagādāta saderības seģene, kas darināta Limbažu pusē un simbolizē kopīgās dzīves veiksmi un saderību. Gredzenu mīšana pēc tradicionālā solījuma mīlēt laimē un nelaimē, priekos un bēdās, esot notikusi nedaudz savādāk nekā baznīcā vai dzimtsarakstu nodaļā. Šajā nozīmīgajā brīdī gan vedēji, gan abi jaunlaulātie turējuši kreiso kāju uz zemē nolikta akmens. Evija un Viesturs uzvilkuši adītus cimdus un tikai pēc tam viens otram pirkstā likuši laulību gredzenus, kas, starp citu, arī tika īpaši pasūtīti. Valdis Celms, kurš ir arī sarakstījis grāmatu par senām latvju zīmēm, esot iepriekš uzzīmējis vairākus variantus ar simboliem jaunajai ģimenei.

Jāpiebilst, ka līdzināšanai patlaban nav juridiska spēka un rudzu laukā parakstītā apliecība netiek likumīgi atzīta par dokumentu. Līdz ar to Evija un Viesturs pēc kāzu rituāla, kopā ar vedējiem pavisam ātri un bez liekām ceremonijām iegriezušies arī dzimtsarakstu nodaļā, kur parakstīja laulību apliecību. Šī procedūra par laimi neesot izjaukusi iepriekš radīto atmosfēru un ceremonija bijusi tikai formalitāte. Pēc tam sekoja vedēju sagādātais pārsteigums – brauciens ar kuteri pa Daugavu. To abi atceras ar patīkamu smaidu un slitām sajūtām.

Lielvārdes pils

Tālāk abu ceļš veda uz Lielvārdes pili, kur viņus sagaidīja visi viesi. Evija pils sētā, it kā simboliski jaunajās mājās, iejāja zirga mugurā. Vīra māte paklājusi paklājiņu uz zemes, šādi norādot, ka Evija tiek gaidīta šajās mājās. Pilī tika piekoptas arī citas senas tradīcijas - pavarda kuršana, laimes liešana, piemiņas pakava piekalšana, laimes monētas kalšana, cienāšana un virkne citas izdarības. Vienīgi no šūpošanās kāzu dienā, kas parasti tiek piedāvāta jaunajiem pāriem, Evijas un Viestura vedēji jau iepriekš esot strikti atteikušies, jo tā simbolizē šaubas. Pēc visām šīm izdarībām Daugavas malā notika fotografēšanās ar kāzu viesiem.

Tiltu un vārtu pārvarēšana

Ciemiņi devušies jau uz viesu namu gatavot vārtus, bet tikmēr Evija, Viesturs un vedēji mēro citu ceļu – pāri vairākiem tiltiem un uz skaistākiem no tiem abiem jaunlaulātajiem bija jāiztur dažādi pārbaudījumi. Pār vienu jāpārnes līgava, uz otra upē tika ziedoti ziedi un graudi, savukārt pār trešo tiltu jāiet un uz katra soļa savu partneri citā vietā jānobučo.

Ierodoties svinību vietā, nācās tikt cauri vai apkārt dažādiem vārtiem. Pirmajos bija jānodzied dziesma par Dievu vai Pērkonu, otrajos mājas celtniecības darbi, tālāk klusējot nācās piešūt 2 pogas audumam no abām pusēm vienlaicīgi, pēc tam abi tika kārdināti ar bāriem un Havaju salām. Abi izvēlējušies pareizo variantu – nevis iet cauri šiem vārtiem, bet gan tos apiet. Savukārt pēdējais pārbaudījums bija laimes pēdiņas, kas jāšķērso abiem kopā – Viesturs Eviju pār tām pārcēla uz rokām.

Svinības viesu namā

Svinību vietas izvēlē svarīgs faktors bija, lai vairāk nekā 60 viesiem būtu gana ērti sasēsties pie galda, izdejoties, kā arī būtu pietiekami daudz guļvietu. Ēdienu izvēle arī nav bijusi nejauša, proti, Viesturs ar Eviju gādāja, lai tiktu ievērotas dažas nianses, piemēram, lai uz galda svinību dienā neatrastos šķovēti kāposti, kas nenoliedzami daudziem garšo, taču senie latvieši šo ēdienu cēla galdā tikai brīdī, kad ciemiņiem jau bija laiks uz mājām posties. Līdz ar to kāposti bija jāēd brokastīs. Arī eksotiskie augļi, tādi, kā banāni vai apelsīni galdā netika celti, bet dažādu gaļu veidi un kartupeļi bija neiztrūkstoša ēdienkartes sastāvdaļa. Arī alkohola izvēlē priekšroka tika dota alum, protams, viesi varēja glāzēs pildīt arī vīnu vai degvīnu, taču tie neesot bijuši lielā cieņā, jo alus esot bijis fantastiski garšīgs, turklāt piedienēja šai senlatviešu svinību atmosfērai.

Par muzikālo izpildījumu gādāja Laimas muzikanti, kuri spēlēja folkroku. Evija un Viesturs viņu izpildījumu atceras ar pozitīvām atmiņām, jo viņi nedaudz atvieglojuši darbu vedējiem, jo paši dažas rotaļas jau ievadījuši. Turklāt šāda veida mūzika ne visiem viesiem bija pazīstama un ikdienišķa, taču tas neesot traucējis nodoties trakulīgām dejām. Vedēji, protams, visa vakara gaitā gādāja par skaistiem tostiem, amatu sadalīšanu un virkni citu dažādu spēļu un rotaļu. Katrs viesis jaunajam pārim teica arī savu vēlējumu, kuru simboliski ietina kopīgā dzijas kamolā – tas tika nodots jaunajai ģimenei.  Viesiem bija arī iespēja doties uz atsevišķu telpu, kur savus vēlējumus ierunāt video ierakstā. Protams, neiztrūka arī apdziedāšanās, kur pretējās pusēs sēdās vīra un sieva radi.

Iecelšana sievas un vīra kārtā

Mičošana notika ārā pie ozola, kur visi puiši un meitas bija nostājušies pretējās pusēs. Vispirms Evija izdejoja deju ar visām neprecētajām meitām. Tad Viesturs izdejojās ar katru no neprecētajām meitenēm, bet tai pat laikā Evija dancināja neprecētos puišus, līdz abi satikās. Noslēgumā Evija izdejoja ar eglīti. Tā kā Evijai pie tautu tērpa nebija plīvurs, bet gan ziedu vainags, tad Viesturs to nocēla pavisam interesantā veidā – ar zobenu. Vainags tika jaunākajai neprecētajai meitai sievas ģimenē – šajā gadījumā Evijas māsai. Savukārt jaunā sieva galvā lika galvas autu, bet vīrs cepuri. Pēc tam līgava vīra ģimenei dalīja savu sarūpēto pūru. Evija atklāja, ka tajā bija visādas noderīgas lietas, piemēram, cimdi un zeķes.

Guldināšana un modināšana

Jaunais pāris pēc mičošanas vēl kādu laika sprīdi pavadīja kopā ar viesiem, bet tad jau bija laiks arī gulēt iet. Pie miega drēbēm abi tika turpat svinību telpas vidū aiz izveidotiem aizkariem. Abi ietērpti baltās lina drēbēs un devās uz savu jaunlaulāto numuriņu, kur gaidīja ziedlapiņām piekaisīta vanna un sadegtas svecītes. Pirms viņi tika pamesti divvientulībā, vēl bija nerātnās dainas jānolasa, kuras bija sarūpējuši vedēji. Savukārt viesi turpināja svinības līdz rīta gaismai.

Savukārt no rīta abi basām kājām, linu drēbēs tērpti tika izvesti pagalmā, kur zālītē bija nolikta ūdens bļoda ar ziedlapiņām. Vēl tikai brokastis, amatu brāļu apalvojumi un ar pabeigtības un laimes sajūtu sirdī gan Viesturs ar Eviju, gan pārējie viesi devās mājup.

Raksta titulfoto: Klaids Lielbiksis (bildei ir informatīvs raksturs)

SAISTĪTIE RAKSTI
  • Līgavas māsas, līgavaiņa vedēji, puķu meitenes... Kas ir šie cilvēki un kādi ir viņu pienākumi kāzās? Ja arī Tev ir ticis šis gods, uzzini, ar kādu atbildību un izdevumiem nāksies rēķināties.

  • Izbaudi satraucošos kāzu mirkļus un emocijas atkal un atkal, katru gadu svinot savu kāzu jubileju. Jau kopš viduslaikiem katrai kāzu jubilejai ir dots nosaukums un piešķirti simboli. Šajā materiālā apkopojām dažādu valstu kopīgo un atšķirīgo kāzu jubileju nosaukumos.

  • Tradīcijām kāzās ir nozīmīga loma, tomēr, lai mūsdienās nezustu tradīciju spožums, tās nedaudz jāatsvaidzina. Līdzīgi kā vecmāmiņas iecienītie porcelāna trauki gaumīgi iekļaujami mūsdienu interjerā, arī kāzu tradīcijas iespējams uzspodrināt 21. gadsimta stilā.

  • Precies ar ārzemnieku vai plāno ielūgt viesus no citām valstīm? Lai visus vēlamos viesus patiešām sastaptu savā kāzu dienā, iespējams, pirms ielūguma izsūtīšanas ir vērts viņiem iepriekš paziņot par plānoto kāzu datumu.

  • Kas ir čigānos iešana, kā radusies šī tradīcija, kāds ir čigānos gājēju uzvedības kodekss un kāds ir vedēju uzdevums, sagaidot čigānus? Padomi, ieteikumi, idejas.

  • Kāda ir līgavas zagšanas tradīcijas loma mūsdienās? Kā līgavas zagšanas gadījumā jāreaģē vedējiem? Un kādi ir ieteikumi, lai šī aktivitāte neizjauktu kāzu svinību gaitu?