Plīvurs un tā aizsākumi

Plīvurs ir viens no senākajiem un tradicionālajiem kāzu dienas tēla elementiem. Lai arī pastāv dažādi uzskati, kur meklējami tā pirmsākumi, tiek uzskatīts, ka tas cēlies Senajā Romā, kur tolaik tika uzskatīts, ka līgavas plīvurs (tas bija garš un visaptverošs) pasargā līgavu no ļaunajiem gariem, kas var vēlēties izpostīt tās laimi.

Nedaudz vēlāk līgavas plīvuram tika piedēvēts arī šķīstuma un nevainības simbols. Senos laikos līgavas tika burtiski ietītas plīvurā, tā parādot meitenes neskarto jaunavību, vienkāršību un pieticību.

Citas vēstures liecības stāsta, ka plīvuram bijis vēl kāds uzdevums. Laikā, kad populāras bija sarunātās laulības, plīvurs slēpis līgavas seju līdz pat brīdim, kad līgavainis, nu jau vīrs, pie altāra to noņēmis no līgavas sejas. Tā kalpojot par drošības garantu, ka precinieks pirms kāzām nepārdomās.

Baltu kāzu tērpu un plīvuru aizsākumi saistāmi ar karalienes Viktorijas kāzām 1840. gadā. Iepriekš līgavas izvēlējās dažnedažādu citu krāsu tērpus, tajā skaitā melnus. Karaliene Viktorija savās kāzās ar princi Albertu rotājās ar vairāk nekā 5,5 metru garu plīvuru un bija tērpusies krēmkrāsas satīna kāzu kleitā. Viņa uzskatāma par pirmo moderno laiku monarhu, kas precējusies baltā, greznā plīvurā. Kopš tā laika tika definēts līgavas tēls gadsimtiem ilgi.

Klasisks plīvurs mūsdienās

Mūsdienās plīvurs tiek izmantots kā aksesuārs. Kāda līgava tam nepiešķir nekādu dziļāku nozīmi, kāda lūkojas pēc tradīcijām, bet kāda atsakās no plīvura pavisam. Jebkurš variants ir gluži pieņemams un akceptējams.

Plīvura veids mūsdienās tiek pieskaņots kāzu tērpam un kopējam stilam, izvairoties tam piedēvēt kādu aizsardzības funkciju. Plīvurs visbiežāk tiek nēsāts piesprausts pie frizūras tā, lai tas sniegtos pār muguru, tomēr joprojām ir līgavas, kas izvēlas ar plīvuru aizsegt arī seju. Plīvura veids, garums un auduma izvēle ir līgavas pašas ziņā.

FOTO: Uģis Nagliņš

Ir vairākas plīvuru variācijas, kas ļauj izvēlēties no pavisam askētiska un neliela tilla plīvura līdz pat greznam un izšūtam vairāku metru garam plīvuram. Pieturoties pie klasiska plīvura izvēles, būtu jāatceras, ka tas izskatīsies nevainojami, ja tiks pieskaņots kleitai un saskaņots ar kopējo līgavas tēlu.

Lasi arī: Kāzu kleitas: ceļvedis no A-Z

Kā izvēlēties pareizo plīvuru savai kāzu kleitai?

To, kāda stila plīvuru izvēlēties, lielākā vai mazākā mērā, bet noteiks kleitas izvēle.

• Grezna un krāšņa princešu kleita. Šādai izvēlei piemēroti būs divi varianti. Pirmais – tikpat grezns, bagātīgs un pat masīvs katedrāles plīvurs, kas rotāts ar pērlītēm, Swarovski dimantiem vai 3D mežģīnēm. Otrais – ļoti vienkāršs, askētisks garais plīvurs, kas ļauj izcelties greznajai kleitai.
• Vienkārša, bet apburoša kleita. Ja līgava izvēlējusies vienkāršu un klasiska stila kleitu, bet vēlas izcelt plīvuru, iztiekot bez rotājumiem, lielisks risinājums ir eņģeļa piegriezuma satīna vai organzas auduma plīvurs. Lielākai dinamikai var izvēlēties plīvuru, kura malas nostrādātas ar mežgīnēm vai nelieliem izšuvumiem.
• Kleita ar savu odziņu mugurpusē. Ja izvēlēta kleita, kurai viss krāšņums slēpjas kleitas mugurpusē, vēlams plīvuru izvēlēties gaisīgu un tādu, kas nav vairākās kārtās. Tādējādi ļaujot kleitai izcelties un atklājot tās šarmu. Plīvura izvēlei šeit piestāvēs tīrums un elegance.
• Trompetes / nāriņas stila kleita vai potīšu garuma / midi kleita labi saskanēs ar modernāka stila vai neierastāka piegriezuma plīvuru. Plīvurs var būt īss, vairāku kārtu, dažāda stila un griezuma.
• Vintāžas stila kleitai piestāvēs kas nedaudz vecmodīgs, bet šarmants. Lielisks variants ir sietiņveida plīvurs (garums var būt dažāds) ar diadēmas stīpiņu, kā arī tabletes ar sejas sietiņu.
• Bohēmiska stila kleitai atbilstošs būs gaisīgs vējā plīvojošs kapelas plīvurs, kas ierasti sniedzas līdz kleitas apakšmalai. Bohēma ir brīva, tā nereti nerēķinās ar normām un ierasto, tāpēc šobrīd tik populāro bohēmiskā stila kāzu kleitu īpašnieces var un drīkst atļauties ko mazāk ierastu.

FOTO: Annija Veldre

Vainags

Simboliska nozīme; kā mākslas darbs mūsdienās

Etnogrāfiskajos tautastērpos tieši vainags bijis pati senākā saglabātā tautastērpa sastāvdaļa. Tas liecina, ka jau izsenis vainags bijis svēts un godājams, nododams no paaudzes paaudzē.

Vēlāko nozīmi kā jaunavības simbols vainagi ieguvuši 17. gadsimtā, līdz ar kristietības ienākšanu Latvijā. Šis bija laiks, kad vainags bija jaunu meitu rota, ko galvā lika kāzu rituālos.

“Savā kāzu dienā galvā liku vainagu. To, ka man būs vainags plīvura vietā, zināju jau pašā sākumā. Kādreiz jau nebija tādu plīvuru. Kādreiz katras meitas gods bija darināt savu skaistāko līgavas vainagu, jo tā uzlikšanai un noņemšanai bija ļoti simboliska nozīme, kad jauna meita kļūst par sievu. Ir lasīts, ka Kurzemes pusē vainagi topošās sievas galvā esot vizējuši un mirdzējuši, tā aizbaidot visus ļaunos skatienus un skaudību. Tāpēc arī manā kronī (vainagā) bija daudz pērlīšu, kā arī manas mammas un manu abu tuvāko draudzeņu mazas rotiņas kā laba vēlējumi”, stāsta Gerda, kas ar vīru Jurģi kāzas svinēja, pieturoties pie mūsu senču tradīcijām.

FOTO: Elva Ziemele / Gerdas un Jurģa kāzu diena

Šobrīd aktuāli un modīgi ir arī vainagi, kas darināti no dabas materiāliem un ziediem. Tie piešķirs rotaļīgumu un lieliski piestāvēs vasaras kāzām.

FOTO: Ieva Andrupe

Kronis

Tik sievišķīgs un maģisks

Kronis tāpat kā vainags ietver maģiskumu, ko savā kāzu dienā galvā izvēlas likt arvien vairāk līgavu. Vainaga un kroņa robeža agrākos laikos bija trausla. Vien tautastērpa izcelsme un novads noteica, kāds būs tērpa vainadziņš. Piemēram, Nīcas meitas nēsāja krāšņos kroņus, bet turpat blakus pagastā Rucavā tikai auduma lentes.

Arī mūsdienu izpratnē kronis ir tas krāšņākais un bagātīgākais vainaga variants. Grezns, uzmanību piesaistošs, unikāls un autentisks.

FOTO: Gatis Saukāns

Ikviens kronis ir mākslas darbs, kas sevī nes stāstu un unikalitāti. Caur kroni ikviena sieviete var paskatīties uz savu sievišķo spēku.

Savu īsto kroni var meklēt mākslinieku veikalos un darbnīcās, to var radīt paša spēkiem, kur lieliski noderēs dažādas kroņu meistardarbnīcas, var individuāli pasūtīt, izklāstot savu ideju, kā arī izvēlēties no gataviem. Arī materiāli, no kā kronis darināts, var būt visdažādākie – sākot no līgavas kleitas auduma, dabas materiāliem, metāla, beidzot ar dabīgām un mākslīgām spalvām, filca audumu, pērlītēm, papīra vai metāla ziediem un citiem elementiem.

Kā stāsta kroņu meistare Ilze Tigule: “Katrai mūsdienu sievietei jau galvā ir kronis, citai tik liels, ka knapi pa durvīm var ietikt, citai apsūbējis un labi aizmirsts, kādai tā ir zāļu vītne, vēl kādai kalnu kristālu mirdzums. Stāsts ir par to, vai viņa gatava to izburt ārā un paskatīties uz sevi, savām iekšējām bailēm, stiprumu, vājībām, vēlmēm.”

Cepure

Kāzu modē aktualitāti saglabā un turpina iemantot šķietami neierastā kāzu dienas galvas rota – cepure. Ja agrāk biežāk redzamas bija miniatūras apļveida cepurītes, kas visbiežāk tika izmantotas kā stiprinājums matu tīkliņam, kas, savukārt, kalpo kā sievišķīgs un mazliet noslēpumains sejas aizsegs, tad šobrīd līgavu izvēle krīt par labu cepurēm to klasiskākā izpratnē.

FOTO: Elīna Krace / cepure: Kasherbloom

Kā stāsta cepure meistare Ksenija Daņilova, tad: “Starp cepurēm pats populārākais modelis ir kanotjē cepurīte – taisna augšiņa un platas malas, to var variēt daudz un dažādi – šobrīd tā ir ļoti pieprasīta. No plīvuriem pašlaik populārs ir sietiņveida plīvurs ar diadēmas stīpiņu. Katru gadu aizvien vairāk līgavu ir atvērtas lielākai krāsu dažādībai – īpaši ziloņkaula, pūderkrāsas un citiem gaišiem pasteļtoņiem.”

Lasi arī:  Intervija ar cepuru un citu galvassegu meistari, aksesuāru dizaineri Kseniju Daņilovu – kā izvēlēties galvas un matu aksesuārus kāzu dienai

Matu rotas un aksesuāri

Matu sprādzes, sprādzītes, stīpiņas un spalvas, lentes un dažādas rotas, un vienkārši frizūrā sakārtoti ziedi – krāšņa alternatīva lielākām galvas rotām kāzu dienā. Šādas rotas patiks līgavām, kas priekšroku dod minimālismam un individuālam šarmam.

FOTO: Einārs Freimanis

FOTO: Ainārs Mazjānis

FOTO: Gatis Ločmelis

FOTO: Klaids Lielbiksis

FOTO: Diāna Veinberga

FOTO: Klāvs Vasiļevskis

FOTO: Jānis Romanovskis

FOTO: Einārs Freimanis

FOTO: Emīlija Bogdānova

FOTO: Emīlija Bogdānova

FOTO: Emīlija Bogdānova

FOTO: Anda Upmale

FOTO: Emīlija Bogdānova
Raksta titulfoto: Emīlija Bogdānova