Einārs ir ģimenes cilvēks, taču viņa privāto dzīvi šoreiz atstāsim citām lappusēm, bet parunāsim par fotogrāfa personīgās identitātes veidošanu, empātiju, profesionālo inteliģenci, to, kā apzināties savu kā fotogrāfa svarīgumu kāzu dienā, bet prast būt svarīgam tikai tad, kad situācija to pieprasa. Par sajūtām, ne inscenētām bildēm un, kā daudzu gadu garumā spēt turpināt iedegties par to, ko tu dari.

Nupat esi noslēdzis kārtējo kāzu sezonu un atgriezies no dažu dienu atpūtas siltākās zemēs. Kura šī sezona Tev jau ir kā kāzu fotogrāfam?

Jā, ja kāzu fotogrāfs brauc uz siltākām zemēm pēc sezonas beigām, tad nevis lai “pagarinātu” vasaru, bet gan, lai drusku to arī piedzīvotu, jo vasara kāzu fotogrāfam burtiski apmet kūleni.

Pagājušajā gadā atzīmēju simbolisko desmito kāzu sezonas jubileju. Tātad – šogad tā ir jau 11.

Tad droši varam tevi dēvēt par profesionālu kāzu fotogrāfu?

Pašam neticas, ka viss ir noticis tādos tempos. Pašā sākumā esmu bijis piesardzīgs no vārdu salikuma profesionāls fotogrāfs, jo, šķiet, šo apzīmējumu mūsu profesijā viegli pašpasludināt.

Tagad, pēc daudz darba stundām un klātesot nu jau diezgan daudz skaistos dzīves notikumos, varu apgalvot, ka šī piespraude “profesionāls” ir nopelnīta. Un daudziem varbūt var šķist, ka “profesionāls” nozīmē pēc iespējas skaistākas bildes, bet kāzu foto kontekstā, manuprāt, nianses slēpjas pašā procesā – spēja būt notikumiem pa priekšu, intuīcijas trenēšana, kā arī negaidītu problēmu risināšana (tādu kāzās ir daudz), padomu sniegšana. Šīs mazās nianses ir ļoti svarīgas un tās novērtē arī pāri darbā ar fotogrāfu.

FOTO: no personīgā arhīva

Vai pirms katras nākamās sezonas Tu sevi kā īpaši noskaņo vai motivē? Jo, sākoties sezonai, tavs brīvais laiks beidzas. Kā Tu vari noturēt šo līmeni un motivāciju?

Neapšaubāmi palīdz sezonalitātes faktors. Tas dod laiku uzlādēties un iedod labu “resetu” un dabīgi kliedē rutīnu. Vasara ir relatīvi īsa un kāzu fotogrāfam tā ir nesamērīga darba intensitāte, salīdzinot ar visu pārējo gadu. Iestājoties rudenim un ziemai, kad visi vasaras projekti veiksmīgi ir nodoti – tā arī pakāpeniski piezogas vēlme lekt iekšā jaunajā darba sezonā, – izmēģināt kādu jaunu tehniku, ideju vai zināšanas, kuras pa ziemu ir iegūtas.

Otra lieta tas ir kāds ceļojums. Kreatīvā pauze. Pauze prātam un ķermenim. Kaut vai tās ir tikai četras vai piecas dienas. Es, personīgi, pilnībā savas domas no darba varu atslēgt tikai, ja esmu ārpus valsts. Šī intervija top laikā, kad esmu tikko kā atgriezies no īsas atpūtas uzreiz pēc pēdējām sezonas kāzām. Vēlētos pielikt klāt kādu bildi, bet man to vienkārši nav. No visa ceļojuma ir divi kadri. Man ir nepieciešams pilnīgs foto vakuums. Tikai tā varu noņemt foto spriedzi, kura sakrājusies sezonas laikā.

Un trešā lieta (lai cik banāli skanētu) ir vienkārši mīlēt to, ko dari. Un mīlēt cilvēkus. Jo tu nevari strādāt ar cilvēkiem, ja tev nepatīk sabiedrība vai būt sabiedrībā. Pat ar visu to, ja esi introverta persona (tajā skaitā es).

Cik, Tavuprāt, mūsdienās fotogrāfam ir būtiski būt aktīvam sociālajos tīklos – veidot saturu Instagramam, Facebookam, TikTokam?

Uzskatu, ka fotogrāfs mūsu laikos nav tikai arods. Ir jāapzinās, ka patiesībā mēs vadām mini biznesu. Un atšķirībā no lielajām kompānijām, – mazajiem biznesiem sociālajiem tīkliem ir ārkārtīgi liela nozīme. Gan sava zīmola un personīgās identitātes veidošanā, gan klientu piesaistē un attiecību uzturēšanā.

Kā Tu pats vērtē savu veikumu sociālo tīklu vidē?

Sociālie tīkli, kad tos izmantojam patēriņam, ir milzīgs laikēdis. Bet vēl lielāks laikēdis ir tad, ja saturu ir jāveido pašam savām profesionālajām vajadzībām. Apzinos cik visas šīs platformas ir svarīgas, bet regulāra satura veidošana ir pamatīgs un nepārtraukts darbs. Esmu apsvēris, ka sociālo tīklu pārvaldīšanu vajadzētu deleģēt kādam citam, bet tad nāk apziņa, ka es jau nepārdodu fizisku produktu. Fotogrāfs rada atmiņas. Mans produkts nav taustāms. Un, radot atmiņas, tikai es varu aprakstīt tās sajūtas, emocijas, atmosfēru un pieredzi, kas tajā brīdī bijušas.

Kāda, tavuprāt, ir svarīgākā LABA kāzu fotogrāfa rakstura īpašība?

Ir jāspēj labi “lasīt” cilvēkus. Izprast viņu vēlmes, likt justies labi viņu dzīves vienā no svarīgākajām dienām. To laikam sauc par empātiju. Spēja nolasīt un saskaņot emocionālo stāvokli. Būt klāt, kad to vajag un būt neredzamam, kad to vajag. Dot padomu tikai tad, kad nepieciešams un nebārstīties ar liekiem padomiem. Likt savas prioritātes zemāk.

FOTO: Einārs Freimanis

Šķiet, fotogrāfam kāzās patiesībā ir diezgan liela ietekme, ne tā?

Noteikti. Daudzi to neapzinās. Fotogrāfs var diriģēt gan noskaņu, gan dienas gaitu. Ikvienam fotogrāfam ir svarīgi to apzināties, bet vēl svarīgāk ir apzināties, ka neesi svarīgākā persona kāzās. Neņemt starmešus nost no galvenajiem varoņiem. Es to laikam sauktu par tādu kā profesionālo inteliģenci.

Apzināties svarīgumu, bet būt svarīgam tikai tad, kad situācija to pieprasa. Esmu regulāri dzirdējis stāstus, ka fotogrāfs nozog laiku, pārtērē tam atvēlēto laiku fotosesijai un vēl piemet frāzi “viņi jau pagaidīs”. Man tas ir absolūti nepieņemami, jo savas prioritātes vai svarīguma parādīšana atkal tiek celtas augstāk par jauno pāri, kāzu viesiem un it īpaši savu kolēģu priekšā. Jo tiek nozagts laiks vakara vadītājam, kuram arī ir plāns, ēdinātājiem, kuriem ir plāns pasniegt siltas vakariņas tieši laikā. Un tā tālāk.... 

Man ir arī ļoti sāpīgi noklausīties, ka nereti pirms ceremonijas mācītājs vai ceremonijas vadītājs man pienāk un pasaka, ka nedrīkst lēkāt pa altāri, skaļi uzvesties vai traucēt. Man tas šķiet pilnībā saprotami, un tajā brīdi pat sajūtos nedaudz aizvainots, ka šis cilvēks uzskata, ka es ko tādu varētu darīt. Bet saprotu, ka šādi aizrādījumi nāk tikai sliktas pieredzes rezultātā ar citiem fotogrāfiem. Un šādos gadījumos, es domāju, ka biežāk pie vainas ir tieši nevis fotogrāfa pieredzes trūkums, bet gan zema profesionālā inteliģence.

Kā Tu pats raksturotu savu foto stilu? Vai fotogrāfē, miksējot dažādus stilus, vai tomēr labprāt pieturies pie kāda konkrēta?

Man personīgi ir diezgan pagrūti atbildēt uz šo jautājumu, jo tad automātiski es būšu iemests kaut kādā iepriekš izveidotā grozā, kurš īsti jau daudz neko nepaskaidro. Esmu pārliecināts, ka visi mūsdienu kāzu fotogrāfi atbildēs, ka fotografē fotožurnalistikā. Tāpēc man šķiet ir svarīgāk zināt, ko katrs fotogrāfs redz kā svarīgāko, fotografējot kāzas.

Redz kā svarīgāko?

Paskaidrošu no sava skatu punkta. Esmu par autentiskumu un autentisku momentu tveršanu. Mazāk par lietu pakārtošanu fotografēšanai. Esmu novērojis, ka arvien vairāk tendenču un rituāli tiek pakārtoti, lai tikai būtu tās skaistās bildes. Kā piemērs “first look” jeb pirmā satikšanās vai brīnumsvecīšu aleja naktī. Jā, tie ir skaisti momenti bildēs, bet domāju, ka šiem rituāliem ir jābūt ar uzsvaru par sajūtu radīšanu.

Ar foto inscenējumiem šie mirkļi neizskatās tik autentiski?

Noteikti ne. Viens piemērs ar ko regulāri saskaros. No rīta, kad līgavu pucē, vizāžists mēdz pateikt: “Kad viss būs gatavs tad jau pēc tam, ja nu kas, uztaisīsim tās “feikās” bildes, kā mēs krāsojamies”. Jūs pat nespējat iztēloties cik citādi stāsta tā bilde, kurā līgava ir iegrimusi savās domās, citā dimensijā, iztēlojoties gaidāmās dienas notikumus un kuru esmu paslepus nofotografējis, pret to bildi, kura ir “feikā”, kad cilvēki automātiski uzliek savu nedabīgo sejas izteiksmi, jo apzinās, ka tiek fotografēti.

FOTO: Einārs Freimanis

Kopumā, lai pieturētos pie jautājuma, es teiktu, ka manās fotogrāfijās dominē fotožurnalistika, pieturoties pie naturalitātes un tajā pašā laikā – reducējot inscinējumus. Bet man ir arī svarīgi, lai pāris justos atbrīvoti un komfortabli kameras priekšā. Tāpēc, ja nepieciešams, es fotosesijas laikā noteikti palīdzēšu ar pozēšanas padomiem.

Fotosesija ir improvizēšanas process. Jo nekas nestrādā pēc iepriekš nospraustiem šabloniem. Katrs cilvēks un pāris ir citādāks un citādāk reaģē. Tāpēc šeit ir ļoti svarīga manis iepriekš minētā spēja “lasīt” cilvēkus. Man ir arī tādi pāri, kuri fotosesijas laikā ir pilnīgi savā burbulī, izbaudot mirkli un dienu. Šajā brīdi man jāspēj pielāgoties un saprast, ka kaut kādi lieki norādījumi tikai traucēs.

Pēdējos gados redzam, ka kāzās dominē ne tikai lielās lietas – gards ēdiens, izdekorēta ceremonijas vieta utt., bet arī detaļas – visādas sīkas nianses, sākot jau ar apģērbu un dekorācijām, beidzot pat ar mičošanu. Cik, Tavuprāt, šīs detaļas ir nozīmīgas atmosfēras radīšanai? Jo, protams, visādas smukumlietiņas un detaļas jau nemaksā maz.

Kāzās kopumā paliek arvien prasīgākas. Ja paskatāmies ne tik senā pagātnē, tad mūsu senči varēja svinēt pat garāžās vai zem klajas debess un viesus aicināt ar teltīm. Dekorācijām izmantot dažas meijas. Par detaļām nemaz nerunājot. Pašreiz kaut kas tāds nav iedomājams.

Es domāju ļoti lielu lomu spēlē virtuālā pasaule un sociālie mediji. Sekošana trendiem. Atrādīt savas kāzas virtuāli un pieturēties pie nospraustas latiņas. Un tā latiņa pakāpeniski ceļas. Mūsdienās daudz kas ir par virtuālo dzīvi. Ja tā padomā, tad pirms 15 gadiem internets bija vieta, kur var paslēpties no reālās pasaules, tad tagad reālā pasaule ir vieta, kur slēpties no interneta.

Kas ir tās tendences, kas šobrīd ir aktuālas kāzu fotogrāfijā Latvijā? Kādā pozīcijā, tu teiktu, Latvija atrodas uz citu valstu fona, ja runājam par kāzu foto?

Tendencēm lielu nozīmi piešķir Pinterest. Šķiet, ka lielākā daļa līgavu savas idejas smeļ tur. Savā ziņā tas ir labi, jo relatīvi ātri globāli var sekot līdzi aktuālajām tendencēm. Bet daļēji slikti, jo bieži vien viens “sulīgs” Pinterest dēlis ir pilns ar dažādiem stiliem un idejām, kas sarežģī pieturēties pie kā vienota.

Runājot par fotogrāfiem, tad esmu pāris reizes no saviem ārzemju pāriem dzirdējis, ka Latvijā ir ļoti talantīgi un spējīgi fotogrāfi attiecībā uz to, cik mēs esam maza valsts. Un es tam pilnībā piekrītu. Bet tajā pašā laikā arī pasaulē ir milzīgs skaits ārkārtīgi talantīgu fotogrāfu ar īpaši noslīpētiem stiliem. Tas pateicoties tam, ka profesija palikusi tik demokrātiska un brīvi pieejama.

Vai varētu apgalvot, ka Latvijas kāzu fotogrāfu “ģimene” ir draudzīga savā starpā, vai izpalīdzat viens otram, ja tas nepieciešams, atbalstāt ar padomu, tehniskām lietām u.c.?

Atceros kad sāku mācīties fotografēt (tas bija 2008.gads), tad īsti nebija, vai arī neuzdrīkstējos kādam ko pajautāt. Biju vientuļais vilks. Mans labākais skolotājs bija Youtube, bet arī tur tajā laikā bija tikai pavisam daži foto kanāli.

Tad es padzirdēju par vietējiem foto blogiem, bet tur es nedaudz pakavējoties secināju, ka fotogrāfi Latvijā ir ārkārtīgi jocīga “suga” ( Smejas)! Un tad manī radās sajūta, ka man nevajag foto draugus. Man pietiks ar maniem “ne foto” draugiem. Pagāja laiks. Iestājos Latvijas Kāzu Fotogrāfu Asociācijā. Tur ikgadēji daži pasākumi un tad jau sapratu, ka šāda draudzība un pieredzes apmaiņa ir ļoti svarīga arī sevis attīstībā.

Jo neviens tik labi neizprot kāzu fotogrāfu problēmas, kā citi kāzu fotogrāfi. Interesanti arī zināt visādus aizkulišu stāstus, jo katram to ir daudz un dažādu. Tad jau pakāpeniski rodas draudzības. Ir atsevišķas foto draugu grupiņas ar kurām ik pa laikam satiekamies. Kāzu fotogrāfu ģimene ir pat pārsteidzoši draudzīga. Un tas ir forši, ka neuzskatām cits city par konkurentiem. Ja nepieciešams kāds steidzams padoms vai palīdzība, tad iekšējie čatiņi darbojas lieliski un atsaucība ir momentāla.

Pati skaistākā vieta, kur esi fotografējis?

Man visvairāk atmiņā palikušas emocijas un patiesums starp diviem cilvēkiem, nevis vide. Protams, ja tas viss saistās kopā ar īpaši skaistu vidi, tad tas iedod sajūtām pastiprinājumu.

FOTO: Einārs Freimanis

Ir redzēti skaisti fotoalbumi ar Tevis bildēto pāru kāzu bildēm. Vai šādus fotoalbumus iesaki izgatavot visiem saviem pāriem? Vai, tavuprāt, izdrukātām bildēm ir cita vērtība?

Neapšaubāmi! Es skrienu ar karogu pa priekšu pa šo tēmu. Un, manuprāt, kāzu albums vai printēšanas pakalpojumi, tam visam ir jābūt iekļautam kāzu budžetā. Tas ir kā pēdējais etaps, organizējot kāzās. Nevis kā: “Mēs pēc tam kaut kad to izdarīsim.”

Pa šiem gadiem man ir bijušas vairākas reizes, kad man izmisumā uzraksta kāds bijušais kāzu klients un saka, ka ir pazaudēts viss kāzu materiāls. Nav nekas printēts un nav nevienas digitālas kopijas.

Es gan veiksmīgi esmu glābis šīs situācijas, jo man ir pilns arhīvs ar visiem foto darbiem vairāku gadu garumā. Bet tas tomēr ir veids, kā jūs parādāt attieksmi pret savām atmiņām. Un printēts visbiežāk būs rokas stiepiena attālumā.

Cilvēkiem ir dabisks slinkums meklēt kaut ko digitāli. Vieglāk ir atvērt albumu. Un tā ir pavisam cita skatīšanās pieredze. Man pašam ir patīkami, ja manis fiksētās atmiņas ir formētas kvalitatīvi.

Bilžu apstrāde ir tā jūsu profesijas daļa, par kuru mēs pārējie reizēm piemirstam...

Fotografēšana ir aptuveni 15-20 % no kopējā laika, ko pavadu darbam. Lielākā daļa laika aizņem fotogrāfiju pēcapstrāde, bet arī tā ir tikai daļa. Paralēli tam ir tikšanās ar pāriem pirms un pēc kāzām, atbildes uz e-pastiem, zvaniem un ziņām sociālajos tīklos. Mājas lapas uzturēšana, bloga satura veidošana, sociālie tīkli. Grāmatvedības un nodokļu jautājumu kārtošana. Foto albumu dizainu veidošana. Attiecību uzturēšana ar sadarbības partneriem. Tehnikas uzturēšana. Izstādes, konkursi. Tad jāņem vērā arī kvalifikācijas celšana – meistarklases, webināri.

Es to stāstu nevis, lai sūkstītos, bet, lai iepazīstinātu ar pilnu ainu kāzu fotogrāfa ikdienā.

Te, šķiet, ātri var izdegt?

Katrā profesijā ir nianses, kuras mēs neredzam. 24 stundas dienā noteikti ir par maz ne tikai sezonā, bet arī pēc tās. Es redzu arī nozares pārstāvjus, kuri izdeg jau pēc trīs vai pieciem gadiem, bet turpina to darīt tikai, lai pelnītu maizei. Ir daļa, kuri veiksmīgi realizē sevi citā foto nišā, ne kāzās. Kāzu foto noteikti nav visiem.

Esmu izmēģinājis praktiski visus foto žanrus, kas palīdzēja secināt, ka kāzu foto ir tieši tā niša, kur es jūtos vislabāk un stiprāk. Es joprojām mīlu un degu par to, ko daru.

Bilžu apstrāde aizņem daudz laika un ir mazkustīga padarīšana, tāpēc daudzi fotogrāfi to kompensē, piekopjot kādu aktīvu aizraušanos - skrien, brauc ar motociklu utt., vai arī Tev ir kāda šāda aktivitāte, kuru sauc par savējo?

Sports ir mana meditācija. Pašreiz vienīgais veids, kā īslaicīgi varu atslēgt prātu no darba vai ikdienas lietām. Sezonas karstajos posmos, kad sēžu pie foto apstrādes stundām ilgi un jūtu, ka mans “procesors” sāk pārkarst, tad ateju nost, uzvelku kedas, uzmetu “austiņas” un skrienu, kur acis rāda. Ja to visu vēl var noslēgt ar peldi, tad miesai un garam ir dots restarts un varu produktīvi turpināt darbu.

Kopš bērnības arī esmu nopietni trenējies futbolā. Arī futbola laukumā mani var biežāk manīt. Līdz uzsāku foto karjeru, bija sapnis par sportista karjeru. Bet viss salikās vietās. Jo jutu, ka iekšā ir sēdējis radošais velniņš. Vajadzēja tikai laiku, lai ar to sadraudzētos un saprastu, ka tāds eksistē.

Kā Tava ģimene uztver to, ka vasaras nedēļas nogalēs praktiski esi prom darbos?

Šajā profesijā jārēķinās, ka aktivitātes kopā ar ģimeni, draugu ballītes, koncerti, festivāli vai citas vasaras nedēļu nogales aktivitātes praktiski nav. Sākotnēji ar šo bija grūti samierināties un pierast gan man, gan ģimenei. Laikam ritot kaut kā esam ar to samierinājušies un pārkārtojušies. Jāņi ir vienīgā diena, kad mana ģimene un draugi laikus zina, ka es esmu pieejams kopīgai satikšanai (lai gan regulāri kāds jautā arī par kāzām Līgo dienā). 

Kāda ir bijusi ekstremālākā fotosesijas vieta, uz kuru Tevi ir aicinājis kāds pāris?

Ekstrēmākā vieta patiesībā bija uz robežas ar smagu pārgalvību, kas bija 2013. gadā. Tās bija kāzas Siguldā.

Ar viesiem un pāri esam Svētku laukumā. Kādam ienāca prātā doma, ka varētu uztaisīt kopbildi no blakus esošā Panorāmas rata augšas, turklāt lejā stāvošie viesi izveidotu sirds formu, kur jaunais pāris ir pa vidu. Cik atminos, tad tajā laikā tā bija top lieta (Smaida).

Atlika tikai sarunāt ar darbinieku kurš to ratu operēja. Es padomāju – kāpēc gan ne, būs jautri, un pie reizes izbraukšu ar ratu (neskatoties uz to, ka man ir bail no augstuma). Tā arī notiek. Esmu panorāmas rata pašā augšā. Rats ir apstādināts. Sāku organizēt visus viesus, kā bīdīties sirds formā. Viesu vairāk nekā 100, saprotu, ka nespēju dabūt visus kadrā. Drebošiem ceļiem pieceļos kājās, lai vieglāk iekadrēt, līdz pēkšņi, nezinu, kāda iemesla dēļ, rats strauji sāk kustēties. Man nav absolūti nekāda drošības stiprinājuma un knapi nobalansēju, lai nepārkristu pāri malai. Jautrā kopbilde varēja beigties ar fotogrāfa brīvo kritienu no 30 metru augstuma! Ekstrēmāk laikam vairs nav kur!

Vai arī Tu labprāt dodies uz destination wedding, vai tomēr pieturies pie kāzu mirkļu ķeršanas tepat Latvijā? 

Esmu bildējis kāzas Itālijā. Kovids izbojāja kāzas Zviedrijā un Nīderlandē. Ar visiem ierobežojumiem pāri izvēlējās iet drošāko ceļu ar vietējiem fotogrāfiem. Es baigi netiecos uz ārzemēm. Zinu, ka daļa pašmāju fotogrāfu promotē sevi kā destination fotogrāfu vai piedāvā bezmaksas kāzu fotografēšanu ārzemēs.

Ir kaut kāds priekštats ap nozari radies, ka tas ir prestiži. Man patīk bildēt Latvijā, bet savu atvaļinājumu izmantot, ceļojot ārzemēs. Bez foto ekipējuma, kā jau minēju iepriekš. Bet tas nenozīmē, ka esmu pret kāzām ārzemēs. Esmu vienmēr atvērts piedāvājumiem un labprāt bildētu vienas vai divas destination kāzas gadā.

FOTO: Einārs Freimanis

Vai bieži ir tā, ka kāzas ir tikai sākums un pēc tam seko tālāka sadarbība un draudzība daudzu gadu garumā ar pāri, jo tiec aicināts par fotogrāfu uz visiem svarīgiem šīs ģimenes dzīves brīžiem (bērniņa gaidīšanas fotosesija, kāzu jubilejas, pāru fotosesija, kristības utt.)?

Jā, ir daļiņa kāzu klientu ar kuriem esmu izgājis pilnu ciklu. Tad saprotu, ka no kāzu fotogrāfa kļūstu par personīgo fotogrāfu. Bet tas ir liels gods. Ejot cauri šiem notikumiem, es redzu kā transformējas ģimenes. Šajā procesā šie cilvēki man kļūst īpaši tuvi. Visbiežāk šis cikls ir: pirmskāzu sesija, kāzas, kāzu albuma izveide, gaidību sesija un pēc tam jau ģimeņu sesijas, kāzu jubilejas.

Nereti arī nepieciešams fotogrāfs personīgajā biznesā vai darba vietā. Ir labi pa retam paņemt arī kādu projektu ārpus kāzām.

Ar vienu no pāriem esam kļuvuši par ģimenes draugiem un nav iedomājami kopēji lielāki vai mazāki pasākumi, kurus nesvinētu kopā. Ik pa laikam ir sajūta, ka kāds no pāriem varētu būt draugs uz mūžu, jo ir tik daudz kopīga.

Šķiet, Tu biji viens no pirmajiem, kas publiski sāka runāt par to, cik svarīgi ir pirms kāzām ar fotogrāfu doties pirmskāzu fotosesijā. Vai tā palīdz kāzu dienā tikt galā ar šo nedabīgo sejas izteiksmi?

Ir ļoti svarīgi, lai pāri kāzu dienā fotogrāfam pilnībā uzticas un šis ir veids, kā izveidot ciešākas attiecības. Fotosesija ir laiks, lai tuvāk iepazītos.

Pāris pierod pie fotografēšanās procesa un izprot fotogrāfa darba stilu. Kāzu dienā tas noņem zināmu nedrošības plīvuru un satraukumu, jo fotogrāfs kāzu dienā būs kā pielipis no agra rīta līdz vēlam vakaram. Fotokamera vairs nešķiet kā pilnīgs svešķermenis un neizraisa tādu samulsumu. Pēc pirmskāzu fotosesijām kāzās tiekamies jau kā draugi. Esmu novērojis, ka to pamana arī viesi un arī viņi kļūst atvērtāki un drošāk. Kopumā es to uztveru kā foto ģenerālmēģinājumu kāzām.

FOTO: Einārs Freimanis

Kādi vēl ir plusi pirmskāzu fotosesijām un cik daudzi pāri šo iespēju izmanto?

Galvenie plusi ir saistīti tieši ar pašu procesu, bildes ir tikai bonuss. Svarīgākais ir tieši uzticamības iegūšana. Fotosesija ir piedzīvojums un emocijas pārim. Un parasti ir iespēja vairāk variēt ar konceptiem kā kāzu dienā. Bieži vien pāri izvēlas pirmskāzu sesijas bildes izmantot kā pārsteigumu un izdrukātā veidā izveido nelielu bilžu galeriju kāzās, kur var iepīt arī iepazīšanās stāstu. Man ļoti patīk šis veids un patīk arī kāzu viesiem. Procentuāli nedaudz mazāk kā puse no pāriem ļaujas šādam piedzīvojumam. Tie pāri, kuri to izmanto – visi kā viens atzīst, ka tā ir nepieciešamība.

Cik svarīga, Tavuprāt, fotogrāfam ir laba humora izjūta? Kā Tev tā ir palīdzējusi?

Ja to var izmantot kā veidu, kā panākt prieka emocijas bildēs, tad es domāju, ka diezgan svarīgi. Ja pareizajā laikā vari izmest kādu joku un pēc tam kopā pasmieties, tad tas arī ir veids, kā iedrošināt cilvēkus. Ir situācijas, kad tā man ir nepieciešamība. Bet atkal jābūt izjūtai, kad un kurā brīdī. Nedomāju, ka fotogrāfam jāpataisa sevi par klaunu.

Kāzas un skaistas kāzu fotogrāfijas, no malas šķietami viens liels pozitīvisma mākonis, lai gan zem tā slēpjas smags darbs, kā arī dažādās, ne vienmēr vienkāršās cilvēku personības šķautnes. Vai ir bijuši klienti, kas tevi noved līdz baltām pelītēm, kad pēc tam domā, vai tik nemest šo visu pie malas?

Nav bijušas daudz tādas epizodes, bet domāju, ka jebkurš kāzu fotogrāfs kādā brīdī ar to saskaras. Man ļoti svarīgi ir minimizēt šādas nesaprašanās jau pašā pamatā.

Tāpēc uzskatu, ka ļoti svarīga ir komunikācija un tikšanās dzīvē pirms klients vēlas veikt rezervāciju. Tā ir iespēja pārliecināties, vai dzīvē spējat labi saprasties, vai jūs domājat līdzīgi, vai saskan jūsu gaumes.

Ja ir sajūta, ka dialogs neveidojas kā parasti, ja kaut kur viedokļi krasi atšķiras, tad tās ir indikācijas, ka var būt kāds klupšanas akmens turpmākajā sadarbībā.

Un es domāju, ka neviens nav pie tā vainīgs, gluži vienkārši ne visi cilvēki vienmēr spēs lieliski saprasties viens ar otru. Ir bijušas reizes, kad es pats izvēlos tomēr neuzsākt sadarbību pēc pirmās tikšanās. Bet tās ir ļoti retas reizes. Parasti mēs pēc pirmajiem teikumiem atrodam kopīgu valodu, vai arī jau e-pasta sarakstē es jūtu, ka mēs būsim kā roka un cimds. Bet vienmēr der pārliecināties.

Es esmu ievērojis, ka biežāk kaut kādas nesaprašanās rodas tieši starp pakalpojumu sniedzējiem kāzu dienā. Ja tā notiek, tad svarīgi ir visu kārtot aizkulisēs, nebojājot mikroklimatu. Jo vienmēr visu var sarunāt. Bet vai ir tā bijis, ka esmu novests tik tālu, ka ir doma par visa mešanu pie malas? Nē, ne reizi. Jo apzinos, ka tā ir viena situācija, kura jāmēģina atrisināt un ātrāk aizmirst.

Vai zini kādu labu joku par fotogrāfiem?

“Visi ir fotogrāfi… līdz fotokamera ir uzlikta Manuālajā režīmā”.
“Fotogrāfa darbs ir tik vienkāršs, viss kas jādara ir jāspiež poga” – teica neviens fotogrāfs nekad”.

Līgavas – grūtnieces un līgavas – jaunās māmiņas, kurām kāzu dienā jāatlicina laiks arī savam mazulim. Ko tu kā fotogrāfs varētu ieteikt šīm līgavām?

Bērniņa aprūpēšanai kāzu dienā vienmēr ir jābūt gatavībā auklītēm – visbiežāk, protams, tās ir omītes. Bet pats svarīgākais ir apzināties –  pat ja jūs zināt sava bērna ēšanas un gulēšanas paradumus un pakārtojaties tam kāzu dienā, tad arī tur mēdz būt izmaiņas. Jo bērnam ir ļoti pastiprināta uzmanība kāzu dienā. Šad tad omītes vai auklītes nespēj sadalīt, kurš tad turēs bērniņu. Tad bērniņš tiek raustīts un var sākt raudāt. Tad var fonā manīt līgavas satraukumu, jo ieslēdzas mātes instinkti. Kad līgavai nepieciešams bērnu nolikt diendusā, arī tas var neizdoties, jo bērns piedzīvojis papildu emocijas, uzmanību un jūt izmaiņas.

Taču noteikti nevajag baidīties svinēt kāzas arī ar bērniem! Viss izdosies lieliski, ja iepriekš tiek samazinātas ekspektācijas, ka kāzās viss ies pēc noteiktā plāna. Plāna izmaiņas vajadzētu uztvert kā neatņemamu dienas sastāvdaļu. Arī tiem pāriem, kuriem nav bērnu kāzās. Ir cilvēki, kuri dažādi uztver šādas izmaiņas, jo zemapziņā nav tādu domu nemaz pieļāvuši.

Es ieteiktu dienas plānā visur likt laika rezerves. Kā vislabāk atrast laiku rezervēm, ja gribas paspēt vairāk? Rīkot kāzas vienā vietā. Bez pārbraucieniem. Jo braukšana kāzās atņem dārgo laiku. Tas ir zināms drošības garants.

Kādi ir tavi tuvākās nākotnes plāni / mērķi saistībā ar foto pasauli?

No paša sākuma iekšēji ir bijusi apziņa, ka šo neapsveru kā savu dzīves profesiju. Ja runājam par kāzu foto –, man ir svarīgi, lai es spētu ar pāriem saprasties vienā līmenī. Tā kā vidējais kāzinieku vecums ir relatīvi jaunākiem cilvēkiem, tad man šķiet svarīgi, lai nav šī vecuma barjera. Ja šī sociālā nepiederības sajūta radīs kādu diskomfortu vai spēju atbrīvoties fotogrāfa priekšā, tad tas var atsaukties uz kopējo rezultātu.

Domāju, ka tuvākajos gados neko tādu neizjutīšu, taču līdz tam ir jābūt gatavam plānam “B”. Gluži kā profesionālam sportistam. Ir jāsaprot, kad ir karjeras beigu punkts. Bet pašreiz nekas nav mainījies. Es daru to ko es mīlu, un joprojām daru to ar degsmi. Un tas ir pats svarīgākais.

FOTO: Einārs Freimanis

Par tuvākajiem nākotnes plāniem – man ir vēlme nodot savu pieredzi tālāk. Esmu aktivizējis TikTok kanālu, kur video formātā stāstu par dažādām pieredzēm un padomiem kāzās. Kā intravertam cilvēkam to bija ļoti grūti saņemties darīt, bet esmu ticis tam pāri. Ir daudzi noderīgi pieredzes stāsti un padomi, ar kuriem vēlos padalīties – gan topošajām līgavām, gan topošajiem fotogrāfiem. Tikai jāatrod laiks tam pieķerties vēl aktīvāk, kad būs pabeigti apstrādes darbi un nodotas visas sezonas kāzas.

Uzskatu, ka kāzu nozare kā tāda ir relatīvi jauna; tā ir atdzimusi jaunā formā līdz ar digitālo fotoaparātu un sociālo tīklu parādīšanos. Ir dažas lietas, kuras, manuprāt, vajadzētu izmainīt. Tas kopumā attīstītu kāzu nozari vēl mūsdienīgākā ievirzē. Un to var izdarīt tikai, ja nozares profesionāļi aktīvāk par to runā.

Ar Eināru sarunājās Madara Karlsberga
FOTO: no privātā arhīva