Gints Freimanis teic, ka pievēršanās kāzu fotografēšanai notikusi, jo dzīvē tā iegrozījās. Kad piedzīvotas jau teju pāri 170 kāzām, aicinājām autoru uz sarunu par pirmo kāzu fotogrāfiju, par iedvesmas brīžiem ikdienā un visiem zelta tūlīt momentiem, ko var piedzīvot, strādājot šajā profesijā.

Kāda bija tava pirmā fotogrāfija?

Interese par fotogrāfiju man parādījās jau 13 vai 14 gadu vecumā, kad skolā, amatu mācības stundā, skolotājs rādīja Zenit fotoaparātu un stāstīja, kas ir fotoaparāts. Tas varēja būt apmēram 1997. gads, kad man iemetās āķis lūpā. Redzēju, kā veidotu kadru, kāds būtu apgaismojums, taču diemžēl tolaik man vēl nekādas tehnikas nebija. 2002. gadā iegādājos pirmo zenītu, pēc tam arī digitālo ziepju trauku, kas jau pavēra vairāku kadru iespējas un eksperimentus.

Nozīmīgs pagrieziena punkts bija 2002. gadā, kad izlasīju, ka Latvijā pēc vairākiem mēnešiem būs redzams izteiksmīgs saules aptumsums. Uzreiz radās doma, ka man tas ir jāiemūžina, tikai jautājums – ar ko? Tolaik man nebija ne piemērotas kameras, ne objektīva. Liepājā iesēdos autobusā, braucu uz Rīgu, lai komisijas veikalā nopirktu nepieciešamo. Stikla darbnīcā man izgatavoja apaļu stiklu, ko kvēpināju, lai tas darbotos kā filtrs. Pussešos no rīta braucu uz Liepājas ezeru gaidīt aptumsumu. Torīt bija apmācies, un man jau šķita, ka viss veltīgi. Apmēram desmit minūtes pirms īstā mirkļa saules sirpis parādījās starp mākoņiem- tā bija īsta māksla. Šo fotogrāfiju vēlāk aizsūtīju Latvijas Universitātes populārzinātniskā izdevuma Zvaigžņotā debess fotogrāfiju konkursam, kur dabūju 2. vietu. Tā bija mana pirmā godalga.

Cik ilgi par savu pamata nodarbošanos uzskati kāzu iemūžināšanu?

Pāreja no valsts apmaksātas darbavietas uz kāzu fotografēšanu notika pamazām, bet vienmērīgi. Pirmās kāzas es fotografēju saviem draugiem tieši pirms 10 gadiem,  2007. gadā, kad man jau bija digitālā spoguļu kamera. Tālāk saņēmu aicinājumus no draugu draugiem, tomēr pirmais nopietnais kāzu sezonas gads bija 2010.

Vai seko līdzi, cik kāzās esi bijis?

Man viss ir pierakstīts! Šobrīd ir apmēram 170 kāzu sesijas, vidēji gada laikā – ap 25-30 jaunlaulāto svētku. Sākumā šķita, ka par katru varētu piedzīvojumu grāmatu uzrakstīt, piemēram, vienās no pirmajām kāzām notika traģikomisks gadījums, kad jaunajam pārim bija paredzēts doties zirgu izjādē Liepājas pludmalē uz Lietuvas pusi, bet līgavas zirgs sabijās un aizauļoja tik tālu, ka gandrīz vairs nevarēja saskatīt, līdz pavisam pazuda skatienam. Pirmajā mirklī nešķita smieklīgi, jo ķēve bija nevaldāma un līdz ar to  bīstama. Par laimi, viss beidzās laimīgi. Tagad arvien mazāk atceros katru pasākumu atsevišķi – viss saplūst kopā, lai arī katras kāzas ir īpašas un citādākas.

Kas ir atšķirīgs, specifisks tieši kāzu fotosesijām?

Manuprāt, kāzu fotografēšanu nevar salīdzināt ar vienkāršu fotosesiju, kas, ja notiek studijā, vairāk raksturojama kā tehniska nodarbe. Tas nav domāts man. Nozīmīgākas šķiet, piemēram, fotosesijas mājās, uz kurām arī aicinu jaunlaulātos. Šādos fotoattēlos parādās  detaļas, ierastā vide, kas pēc gadiem tiem piešķirs lielāku vērtību. Kāds nejaušs priekšmets, tā brīža iekārtojums un mēbeles – tas pastāstīs daudz vairāk nekā studijas ainas.

Fotografējot kāzas, specifika – spēja ķert momentus, ko arī daru, un tas man sagādā prieku. Ir mirkļi, kas tiek uzdāvināti. It kā ķeru tos momentus, nojaušot, ka tūlīt kaut kam jābūt. Finālā skatos – ir iemūžināts brīdis, ko pat nebiju gaidījis.

Vai tev jau ir izveidojusies sajūta, pateicoties uzkrātajai pieredzei, ka tūlīt būs īpašais mirklis?

Īsti neesmu sevi pie tā pieķēris. Varbūt ir uzkrāta pieredze, kāpēc man ik pa laikam tas izdodas. Piemēram, vienu pāri fotografēju ceļa malā, tuvojās smagā mašīna. Man radās ideja, ka varētu pamēģināt fotografēt no pretējās ceļa malas – mašīna būs izplūdusi, bet caur tās apakšu varētu sanākt kadrs. Tajā mirklī domāju – kas būs, tas būs. Brauca lielā fūre, un tieši viens kadrs sanāca – mašīna bija izplūdusi, bet līgava un līgavainis sastinguši, kas izcēla šī  mirkļa nozīmīgumu.

Kā iesākas kāzu diena, vai esi tikpat agri augšā kā līgava?

Nē, līgava droši vien ir piecēlusies agrāk, ja vispār ir gulējusi (smejas). Pēc dabas esmu  pūce, taču ceļos, kad tas ir nepieciešams.  Vienmēr pārbaudu, vai ir visas paredzētās atmiņas kartes līdzi, vai tās ir tukšas, vai ir paņemtas baterijas, jo pārējais jau vienmēr ir. Pārbaudu pat vairākkārtīgi. Kad notiek līgavas gatavošanās, esmu nemanāms, neiejaucos, vien iemūžinu  priecīgo, taču vienlaikus arī satraukto procesu. Manuprāt, tieši šī rosība ir galvenā dienas pasākuma daļa, ko vērts katram pārim atstāt sev par piemiņu.

Kas vēl tev parasti ir līdzi no fototehnikas?

Divi fotoaparāti, lai varu ērtāk un ātrāk strādāt, nebūtu bieži jāmaina objektīvi, saudzējot pašu tehniku un nezaudētu laiku. Tas nepieciešams arī drošībai, ja nu pēkšņi kaut kas iziet no ierindas. 

Pēc kādiem kritērijiem izvēlēties, tavuprāt, piemērotāko kāzu fotogrāfu?

Jaunajam pārim noteikti ir jājūt savs kāzu fotogrāfs, lai varētu saprasties no pusvārda. Šis cilvēks taču būs blakus visu dienu. Tāpēc ir labi, ja izdodas fotogrāfu uztvert kā savu draugu, lai būtu komfortabli. Svarīgi, lai jaunlaulātie būtu atvērti, lai nekautrētos. Pats vienmēr cenšos pielāgoties pārim, būt nemanāmam, mēģinu uztvert viņu noskaņojumu un garastāvokli, lai saprastu, ko līgava un līgavainis atļausies. Visbiežāk ar jauno pāri esmu ticies pirms tam tikai vienreiz, taču dienas gaitā noteikti izveidojas savstarpēja uzticība.

Kādas ir tavas sajūtas pēc kāzu fotografēšanas?

Protams, ir gandarījums, lai gan ir kāzas, kurās bijusi sajūta, ka negribas braukt projām, taču nākamajā dienā jau seko citas kāzas. Kāzu dienā tiek paveikta tikai trešdaļa no visa darba. Pēc tam seko attēlu atlase, kas man ir kā zobu sāpes, tālāk ir bilžu apstrāde – tas prasa lielāko laika un darba ieguldījumu. Pēc tam ir milzīgs prieks un gandarījums, ka esmu paveicis solīto.

Kas tevi iedvesmo?

Mani iedvesmo vēlme neatkārtoties. Piemēram, citreiz tiek izvēlētas vietas, kas jau vairākiem pāriem ir bijušas. Tad es mēdzu mudināt tuvumā meklēt citu vietu, rakursu, rast kādas jaunas iespējas un izaicinājumus. Vai mani iedvesmo citu darbi? Es  cenšos neskatīties, jo  nonāktu paškritiskā stāvoklī. Negribētu arī netīšām sākt kaut ko kopēt. Es laikam nevarētu strādāt par juristu vai ofisa darbu. Noteikti motivējošais ir arī tas, ka šajā profesijā varu sastapt tik daudz cilvēku, ko nekad nesatiktu citur.



Man ir unikāla iespēja būt klāt nozīmīgos un prieka pilnos brīžos. Vienlaikus tā ir liela atbildība – ir dots moments, kas jāiemūžina un tu tikai pamēģini to neizdarīt.

Kā, tavuprāt, definējama laba fotogrāfija?

Man ir būtiski redzēt fotogrāfijā stāstu, ko tā pavēsta. Tas ir  galvenais. Vēl svarīgi ir fiksēt mirkli, kas otrreiz ir neatkārtojams. Fotogrāfija ir eksperimentēšana. Ja gribu kaut  ko oriģinālu, nevaru atvērt grāmatu un izlasīt instrukciju. Varbūt jau var, bet man šķiet, ka visu laiku jāmēģina pašam sevi attīstīt, atklāt kaut ko  vēl neatklātu. Man ik pa laikam pašam kādas idejas ienāk prātā, tad es tās pierakstu, lai neaizmirstu.

Piemēram, pēdējā?

Nevaru publiski teikt, tas ir noslēpums (smejas)!

Vai ir tā, ka nakts vidū pamosties un pēkšņi iedomājies – o, gribu pamēģināt šādi!

Apmēram! Biežāk pēc pusnakts, dzerot tēju, iešaujas kāda doma galvā. Idejas galvenokārt saistītas ar gaismu spēlēm, kas man šķiet visinteresantākās. Fotogrāfija to arī nozīmē – gaismas zīmējums. Un, ja gaismu var izspēlēt, sākt kaut kā ietekmēt, tas mani iedvesmo.

Ko tev pašam nozīmē šī atkārtotā balvas iegūšana?

Manos pat pārdrošākajos sapņos nebija ienācis prātā, ka varētu saņemt balvu atkārtoti. Otro reizi iegūstot šādu novērtējumu, tas ir nozīmīgāks notikums, jo pirmoreiz varbūt tas bija netīšām! Bet, ja nejaušība atkārtojas, tad tā jau vairs nav nejaušība. Tad ir mirklis pārdomām un secinājumiem, ka varbūt es kaut ko daru pareizi. Īstenībā vislielāko gandarījumu jutu, kad pēc pasniegšanas ceremonijas aizbraucu mājās, un balvu noliku plauktā – blakus pirmajai. Tas laikam bija visemocionālākais brīdis, kad šķita –kāds posms ir noslēdzies, kā grāmatas nodaļa, pēc kuras var sākt nākamo.



Raksta titulbilde un izmantotie attēli: Gints Freimanis