FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Maijas stāsts "Dzīves daļa"

Kad ieraudzīju Viņu pirmoreiz dzīvē, mani pārņēma tik silta sajūta, kā ieraugot kādu ļoti, ļoti tuvu, mīļu un sen neredzētu cilvēku un vēl - sajūta, kā atrodot pareizo vietu puzles gabaliņam, kas visu laiku nekādi neiederas bildē.

Mums viss sākās zīmīgi. Pirmoreiz ieraugot Viņu, es biju pilnīgi pārliecināta, ka es viņu labi zinu, ka esam jau tikušies, un tikai tāpēc es saņēmos pirmā viņu uzrunāt. Bet mēs nekad nebijām tikušies.


Kad ieraudzīju Viņu pirmoreiz dzīvē, mani pārņēma tik silta sajūta, kā ieraugot kādu ļoti, ļoti tuvu, mīļu un sen neredzētu cilvēku un vēl - sajūta, kā atrodot pareizo vietu puzles gabaliņam, kas visu laiku nekādi neiederas bildē.


Bet es neesmu romantiķe. Neticu ne mīlestībai no pirmā acu uzmetiena, ne liktenim. Es ticu rozā brillēm, kuru dēļ ļaudis pieļauj daudz kļūdu un ticu, ka nopietniem lēmumiem ir vajadzīgs laiks.


To, ka Viņš ir mans īstais, es sapratu pavisam prozaiskā brīdī - kaut kad, pēc apmēram divarpus gadu kopdzīves, naktī guļot blakus un skatoties, kā viņš pa miegam kasa degunu. Es domāju par dzīvi un pamazām sapratu, ka, lai kā iztēlotos savu nākotni, gribu būt tikai ar Viņu - tādu - reālu, ar saviem plusiem un mīnusiem, īpašībām, kas nestāv uz vietas, bet mainās un attīstās. Es tik skaidri sajutu mīlestību - tādu spēcīgu un saviļņojošu... Lai kā es veidotu savu dzīvi, negribu būt bez Viņa. Es zinu, ka dzīve ievieš korekcijas arī jūtās un attiecībās, bet tajā brīdī es skaidri sapratu, ka mēs viens otram esam nepieciešama dzīves daļa un tā būs vienmēr, neatkarīgi no tā, vai starp mums joprojām mutuļos kaisle, vai pavadīsim vakaru aizrautīgi spēlējot galda spēles, vai vienkārši kopīgi vakariņosim, apspriežot dienas gaitas.

 

Galvenais, ka esam kopā, atbalstām viens otru un aizpildām viens otram tos tukšumus dzīvē, ko nespēj aizpildīt nekas cits. Es viņam piespiedos ciešāk un no visas sirds iečukstēju ausī, ka mīlu. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad pateicu vīrietim šos vārdus. Viņš, protams, bija aizmidzis, bet tomēr apskāva mani un es aizmigu pārliecināta un laimīga.


No tā brīža es skaidri apzinos, ka Viņš ir mans Īstais, tāpēc, kad pēc kāda gada saņēmu sirsnīgu, aizkustinošu un pagodinošu bildinājumu, man nebija jādomā par atbildi un, lai gan oficiāli mūsu laulība tiks noslēgta 10.augustā, sirdī es jau sen esmu devusi savu solījumu.