FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Ritvara stāsts "Dimantu rūpnīca"

Brīdī, kad vilciens izkustējās no Groningenas stacijas un sāka vest viņu no manis prom, mani pārņēma sajūta, ka kāds būtu man izrāvis sirdi laukā no krūtīm. Es nespēju beigt domāt par viņu un to, kā gribu būt ar viņu kopā, kā arī cik grūti ir būt šķirtam no savas mīļotās meitenes.

Mēs esam viens no tiem pāriem, kuri ir „izbaudījuši" long distance relationships" un man brīdis, kad sapratu, ka viņa ir īstā meitene bija tieši šajā attiecību periodā. Viņa mācījās Parīzē, Francijā, bet es - Groningenā, Nīderlandes ziemeļos.


Mūs vienu no otra šķīra aptuveni 650km. Pavasara brīvlaikā norunājām, ka viņa atbrauks pie manis ciemos uz 15 dienām, lai kopā apskatītu skaistākās Nīderlandes vietas. Sākām ar lielākajiem tulpju laukiem pasaulē, tad vairākas citas Nīderlandes pilsētas, līdz beidzot nonācām Amsterdamā, kur, staigājot pa pilsētu, netīšām uzdūrāmies „Gassan”dimantu rūpnīcai, kur devāmies ekskursijā, lai apskatītu, kā tad īsti top „meiteņu labākie draugi". Pēc Amsterdamas devāmies uz Groningenu, kur man jau bija beigušās pavasara brīvdienas un vajadzēja atgriezties universitātē.


Pēc pāris pavadītām dienām kopā viņai jau vajadzēja doties atpakaļ uz Parīzi, kas nozīmēja pašu emocionāli sliktāko brīdi - atvadas uz vairākiem mēnešiem. Kopīgi pavadītājā laikā man šķita, ka tik labi un sirsnīgi mēs nebijām sadzīvojuši pat tad, kad iepriekš bijām kopā gandrīz katru dienu. Jautri izklaidējoties, mīļi izturoties vienam pret otru un pats galvenais katru kopā esošo brīdi pavadot, lai iepriecinātu otru. Labāk kopā ar otru pusīti es iepriekš nebiju juties.


Brīdī, kad vilciens izkustējās no Groningenas stacijas un sāka vest viņu no manis prom, mani pārņēma sajūta, ka kāds būtu man izrāvis sirdi laukā no krūtīm. Es nespēju beigt domāt par viņu un to, kā gribu būt ar viņu kopā, kā arī cik grūti ir būt šķirtam no savas mīļotās meitenes.


Ceļš no stacijas līdz universitātei bija nepilnas 15 min garš. Pastaigas laikā es mēģināju cīnīties ar šīm emocijām, bet jutu, ka no tām tik vaļā es varu tikai esot kopā. Brīdī, kad es to sapratu, es pagriezos pretējā virzienā, lai dotos atpakaļ uz vilciena staciju, nopirku biļeti uz Amsterdamu un tur taisnā virzienā es devos atpakaļ uz „Gassan” rūpnīcu, lai izvēlētos dimantu saderināšanās gredzenam, kuru liku viņai pirkstā februārī. Bet par manu sievu viņu varēšu saukt jau 31. augustā.