FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Elīnas iepazīšanās stāsts

Skolas simpātiskais puisis no 9.klases bija mans deju partneris. Protams,  man mazam skuķim tā bija liela laime, jo pati gāju vien 7.klasē.  Bet tajā laikā savu vietu apzinājos, klusībā priecājos par savu brašo deju partneri un viņa skaisto smaidu. Mans deju partneris pabeidza 9.klasi un aizdevās projām no mazā miesta.  Pēc  10 gadiem mūsu skola rīkoja salidojumu...

Esiet dzirdējuši, ka salidojumos notiek maģiskas lietas? Es to piedzīvoju!


Sākšu no paša sākuma, tas bija tālajā 2003.gadā. Skolas simpātiskais puisis no 9.klases bija mans deju partneris. Protams,  man mazam skuķim tā bija liela laime, jo pati gāju vien 7.klasē.  Bet tajā laikā savu vietu apzinājos, klusībā priecājos par savu brašo deju partneri un viņa skaisto smaidu. Mans deju partneris pabeidza 9.klasi un aizdevās projām no mazā miesta.  


Pēc  10 gadiem mūsu skola rīkoja salidojumu.  Tas bija satraucošs mirklis, jo vajadzēja atrādīties pēc veseliem 10 gadiem. Kad visi jau ir mazliet sajutuši dzīves garšu, apbružājušies un piedzīvojuši pirmo mīlestību, apprecējušies.  Gatavojos cītīgi, lai salidojumā mirdzētu. Atļaušos minēt, par savu deju partneri biju aizmirsusi:)


Pienāca salidojuma diena, uz skolu devos ar savu klases biedru. Ieejot skolā atausa atmiņā tā dzirkstošā kņada, kas tur vienmēr ir valdījusi. Devāmies uz augšstāvu,  kur pulcējās jaunieši. Atverot durvis tur stāvēja mans deju partneris, viņa skaistais smaids , vīrišķīgais balss tembrs  nebija nepamanāms, viņš čaloja ar skolas biedriem. Ienākot sasveicinājos un gāju tālāk, bet viņa acis mani kārtīgi nopētīja... 10 gadi izdarījuši savu - meitenīte ar garām bizēm ir izaugusi par glītu sievieti, un, kā var neskatīties (citēju savu mīļoto).


Sākās svinīgā daļa, kur sēdēju viena un paralēli ar draudzeni sazinājos, ka izskatās diezgan skumjš pasākums un jābrauc uz Rīgu. Bet tagad saku paldies draudzenei, kas nebija Rīgā.  Svinīgā daļa izskanēja, kad sākās gatavošanās ballei. Ienākot zālē, viņš jau sēdēja pie galda un bija man aizņēmis vietu pie galdiņa.  Apsēdos un uzreiz saņēmu jautājumu: „Tev draugs ir? ”. Ļoti skanīgi atbildēju: „Nē, nav.” . Sarunas turpinājās ļoti raiti, nebiju piefiksējusi, ka viņam jau devu vīnogas:) Devāmies pastaigā pa skolu, kur sekoja pirmais skūpsts, daudz atmiņu stāsti, bet sirdī bija sajūtas, ka šo cilvēku tik loti labi pazīstu, un tās sajūtas ir saglabājušās vēl šodien.  


Skolas salidojums pārvērtās patīkamā piedzīvojumā, kas pārvērta manu dzīvi!