FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Dainas un Rolanda iepazīšanās stāsts

„Mīļais Dievs, es lūdzu, ka Tu man dod vīru, kurš ir ticīgs, gudrs, vizuāli līdzīgs man, un es lūdzu, ka Tu to dod ātri,” pagājušā gada jūlijā izteicu lūgšanu. Par ticīgu un gudru vīru lūdzu, jo attiecības vēlējos balstīt uz drošas klints, kā teikts Bībelē; par vizuālo līdzību – jo biju lasījusi, ka nereti attiecības uzsāk tieši vizuāli līdzīgi cilvēki; un lūguma daļa nepacietības izpausmē, lai tas notiek ātri, bija sievišķīgas ilgas pēc stabilas ģimenes veidošanas paļāvībā uz Jēzu Kristu.

„Mīļais Dievs, es lūdzu, ka Tu man dod vīru, kurš ir ticīgs, gudrs, vizuāli līdzīgs man, un es lūdzu, ka Tu to dod ātri,” pagājušā gada jūlijā izteicu lūgšanu. Par ticīgu un gudru vīru lūdzu, jo attiecības vēlējos balstīt uz drošas klints, kā teikts Bībelē; par vizuālo līdzību – jo biju lasījusi, ka nereti attiecības uzsāk tieši vizuāli līdzīgi cilvēki; un lūguma daļa nepacietības izpausmē, lai tas notiek ātri, bija sievišķīgas ilgas pēc stabilas ģimenes veidošanas paļāvībā uz Jēzu Kristu.


Izteikto lūgšanu paturēju prātā arī ikdienā, piemēram, apmeklējot veikalu, baseinu un sabiedriskus pasākumus. Ar interesi vēroju, vai kāds puisis vizuāli līdzīgs man – apaļu sejas formu, gaišiem matiem, nelielu deguntiņu – vēlētos uzsākt sarunu. Gaidot uz atbildi, piedzīvoju divus faktus – ka tādu puišu ir ne mazums un, ka neviens no tiem ar mani sarunu neuzsāka.


Jūlija beigās apmeklēju kristīgu nometni. Tajā uzzināju par iespēju ar velosipēdiem doties nedēļu ilgā Svētceļojumā uz Baltkrieviju. Par šādu piedāvājumu ļoti nopriecājos, jo to redzēju kā vērtīgu laiku individuālām pārdomām un iespēju tuvoties Dievam. Svētceļojumam pieteicos un priecīga gaidīju izbraukšanas dienu – 25.augustu.


Man patīk vērot Rīgas ielas, notiekošo tajās, gājējus. Pāris nedēļas pirms izbraukšanas manu ceļu uz un no darba, ko mēroju ar velosipēdu, ļoti bieži šķērsoja SIA „Velokurjers” kurjeri koši dzelteniem krekliņiem un lielām dzeltenām mugursomām. To augšējie sāni, skatoties no priekšas, radīja iespaidu par braucējiem ar eņģeļa spārniem. Aizdomājos, ka agrāk nebiju viņus manījusi. Tikai vēlāk uzzināju, ka kurjers nozīmē arī „ziņnesis”, un grieķu valodā - „angelos”. Izrādījās arī, ka tieši „Velokurjers” organizēja Svētceļojumu, kuram pieteicos.


Tuvojoties brauciena dienai, saņēmu ziņu ar lūgumu ceļojuma dalībniekiem atnest portreta fotogrāfiju 3,4 x 4,5 mm, kas nepieciešama vīzas izgatavošanai. Nepārliecinoties, vai fotogrāfija ir atbilstošajos izmēros, paņēmu pēdējo, kas bija palikusi no dokumentu iesniegšanas koledžā, un devos uz Jēkabpils ielu. Atminos, ka pirms izbraukšanas, iedomājos - „ja nu šodien...” – un uzkrāsoju sārtas lūpiņas, pieskaņotas auskaru krāsai, kas patīkami kontrastēja ar tumši zilo jaku.


Piebraukusi pie Jēkabpils ielas, pieķēdēju velosipēdu un devos uz ieeju - mazliet nojaušot (intuīcija) un mazliet nē (neticība), ka piedzīvošu vienu no skaistākajām un kautrīgākajām tikšanām savā dzīvē. Birojā mani uzrunāja Svētceļojuma organizatore, kurai iesniedzu nepieciešamo fotogrāfiju. Viņa ieteica pārliecināties, vai tā atbilst pareizajam izmēram. Nomērījām un, ak, 5 mm par īsu. „Diemžēl tas nederēs”, dzirdu organizatori sakām, „nepieciešams steidzami atnest jaunu, precīzā izmērā. Vai vari to izdarīt šodien?” Prātā pārcilāju domas, ka tas nozīmē kavēt darbu, jo mans pusdienu pārtraukums jau būs beidzies, atkal braukt pāri visai Maskačkai un turklāt ārā sāka smidzināt lietus. Pēkšņi no labās puses dzirdu kādu sakām: „Hm, klau, kur tu taisīsi jauno fotogrāfiju? Man arī nepieciešama bilde.” O, saprotu, ka ir ierunājies puisis, uz kuru apzināti nebiju skatījusies, vien ar sānu perifēro redzi novērojusi, ka arī viņš klausās sarunu par nepareizo bildes izmēru un guļammaisu, telti un riteni labā tehniskā stāvoklī, kas jāņem uz ceļojumu. Pagriezos, lai atbildētu, ka fotogrāfiju taisīšu salonā, kas atrodas ... bet sastopos ar jautātāja acīm un nezinu vairs ne salonu, ne ielu, uz kuras tas atrodas; pa galvu šaudās trauksmainas domas, sākot no „kā lai tieku ārā no biroja?” un „izdomā pats, kur taisīsi savu bildi, ko tu man jautā?!” Ļoti labi apzinos, ka mana sejas krāsa ir neapskaužami vienādā tonī ar lūpu krāsu un auskariem. „Uz Čaka ielas, vai Dzirnavu ielas”, atbildu, zinot, ka tas pilnīgi un galīgi nav uz Čaka vai Dzirnavu ielas, bet kā sauca Marijas ielu? Mans prāts ir pilnīgi nesavākts, un puisis pat nav vizuāli līdzīgs man, gluži otrādi – garenu seju un degunu, tumši pelēkiem matiem! Kas te tikko bija? Meklēju glābiņu pie organizētājas un vienojamies, ka pēc tam, kad uztaisīšu bildi, tai pakaļ atbrauks kāds no velokurjeriem. Pateicībā dodos projām, apjukusi no emocionāli piedzīvotā. Tikšanās.


Jāsaka, ka Svētceļojumu gaidot, puisis no „Velokurjera” ienāca prātā vien pāris zibsnīgās domās. Vairāk biju koncentrējusies uz gaidāmo laiku, kuru varēšu veltīt sev.


25.augusta rītā jau otro reizi piebraucu pie Jēkabpils ielas – šoreiz pilnā ekipējumā, ar gatavu vīzu un pacilātā noskaņojumā par gaidāmo piedzīvojumu. Nostiprinājusi velosipēdu uz mašīnas piekabes, pagriezos pa labi un redzēju, ka gaiši zilā krekliņā pretim nāk puisis, kura acis mani reiz tā samulsinājušas. Izmantoju taktiku „šobrīd esmu aizņemta, kārtoju savas somas un apkārt nevienu neredzu”, lai nevajadzētu sveicināties, tomēr interese, vai arī viņš piedalīsies Svētceļojumā, bija.


Kopā izbraucām 14 dalībnieki. Es autobusā ieņēmu vietu pēdējā rindā un cerēju, ka tā arī varēšu tur, vismaz kādu laiku, būt viena. Bet Dievs gribēja citādāk. „Vai drīkstu?”, atkal viņš, izrādās vārdā Rolands. „Protams”, teicu, „esmu Daina”. Autobuss ar 14 velosipēdiem uz piekabes sāk braukt – beidzot! Konstatēju, ka mēs ar Rolandu esam jaunākie Svētceļojuma dalībnieki (26 / 29), un pievērsos Rīgas ainavas vērošanai. Rolands pieklājīgi mēģināja uzsākt sarunu, bet es atbildēju kodolīgi, jo nebiju tobrīd ieinteresēta plašām diskusijām (šķiet, te, laikam biju piemirsusi par savu lūgšanu). Mums priekšā sēdēja divas dāmas, kas, iespējams, sen nebija tikušās, jo viņu sarunas bija kā strautiņš, kas ne mirkli nepārstāja čalot, turklāt diezgan skaļi. Rolands paskatījās uz dāmām, tad mani, un teica: „Cilvēki kaut ko pārrunā. Nu nekas, gan jau ar laiku arī mēs sāksim runāt.” Tas šķita tik mīļi un atklāti, ka man palika kauns par savu vēlmi norobežoties un es ar prieku atsaucos sarunām, jautājumiem, jokiem un ceļam – Svētceļojumam.


Mēs ļoti daudz laika Svētceļojumā pavadījām kopā – gan klusējot, gan sarunājoties, jo īpaši par Dievu, par mūsu pieredzi attiecībās ar Dievu. Es redzēju Rolandā tik lielu pazemību, mīlestību uz apkārtējiem, un tik spēcīgu, vīrišķīgu paļāvību uz Dievu. Iepazīstot Rolandu, es sāku atcerēties par savu lūgšanu. Vai tā varēja būt Dieva atbilde? Vai esmu iepazinusies ar ticīgu, gudru vīru? Biju nedaudz samulsusi par to, cik ātri Viņš ir atbildējis. Šobrīd, esot kopā ar Rolandu jau desmit mēnešus, es ne tikai pārliecinos, ka tā ir Dieva atbilde, bet pateicībā un priekā izbaudu ik mirkli, caur kuru Viņš apstiprina, ka mana lūgšana patiesi ir atbildēta.


Arī mana ienākšana Rolanda dzīvē bija viņam nedaudz pārsteigums un nedaudz gaidīts prieks. Vienā no sarunām viņš atklāja, ka, pirms iepazināmies, redzēja mani sapnī, tāpēc ieraugot ienākam „Velokurjera” birojā, nodomāja „Beidzot (viņa atnākusi)”.


Manā dzimšanas dienā, 9.aprīlī, Rolands mani bildināja, un šī gada 6.augustā, Rolanda dzimšanas dienā, mēs svinēsim kāzas. Lūgšana ir atbildēta, ko lasām arī Bībelē: „Tad cilvēks sacīja: „Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu” (Genesis 2:22-24).