FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Līvas un Mārtiņa iepazīšanās stāsts

...beigās ar 2 stundu nokavēšanos viņš bija ieradies. Vismuļķīgākais, ka es īsti nemācēju dusmoties, jo biju uztraukusies. Man patika, kā viņš izskatījās un arī atvainošanos pieņēmu.

Daudzi teiks: "Internetā iepazīties nav iespējams!" Un kur, nu, vēl nopietnas attiecības jau 7 gadu garumā? Tomēr 2007. gada vasara, kad ciemojos pie māsas un viņas ģimenes, bija mums liktenīga. Māsai Lāsmai bija liela vēlme mani izklaidēt, tad, nu, nolēmām, ka nevainīgs flrts Oho.lv un randiņu drudzis būtu man vispiemērotākie.


Atceros, bija ļoti neveiksmīgs randiņš, ar kādu vīrieti, kurš nepavisam nebija manā gaumē, pie tam no Imantas aizveda uz Jūrmalu. It kā skaists, ainavisks skats paverās, bet vīrietis nav manā gaumē, un sirsniņa dreb, gribot mājās. Man tolaik bija tikai 17, bet viņam vismaz 24. Vakars noslēdzās, pēc tam ilgi nebija jādomā, lai tik neveiksmīgo randiņu nomainītu kāds labāks, tāpēc meklējumi atsākās.


Bija gan smuks puisis, gan tikai dažus gadus vecāks, viss skaisti. Bet vārds pa vārdam atklājās, ka viņš tik tikko izšķīries no draudzenes un ļoti nopietnām attiecībām. Sirds lūzt un šķiet mums nekas nesanāks, jo būt plāksterim nebija manos plānos. Atkal veiksme ir pakutinājusi un aizskrējusi prom.


Bija vēl pāris izklaidējoši vakari, bet nekas vairāk. Vasara jau tuvojās beigām, un man jau pavisam drīz jādodas atpakaļ uz Madonas pusi, kur dzīvoju un mācījos ģimnāzijā. 26.augustā vēl sērfoju oho.lv. Ļoti skaidri atceros viņa bildi - melnbalta, kā efektā izceltas lūpas, kuras man bija jānoskūpsta. Sarunājām satikties 19:00 pie Stacijas pulksteņa. Negribēju nokavēt, bet ne arī ierasties par ātru, tāpēc iesākumā nedaudz pastaigājos pa Origo un nolēmu, kad būs 10 minūtes pāri, iešu ārā. 19:00 jau zvans, domāju - nepacietīgs, bet izrādījās, ka zvana, lai attaisnotos, ka ir aizkavējies mājās un vēl brauc, tikai neteica no kurienes.


Tā kā biju veikalā, tad man bija brīvs laiks apskatīties jaunāko modi, bet šī kavēšana mani nemaz neiepriecināja. Tā nu es tur staigāju jau vairāk kā stundu. Zināju, ka manas draudzenes negaidītu tik ilgi, bet es gaidīju. Šaustīju sevi par to, ka vēl esmu veikalā un ceru, ka viņš atbrauks, domāju "Esmu muļķe". Tomēr beigās ar 2 stundu nokavēšanos viņš bija ieradies. Vismuļķīgākais, ka es īsti nemācēju dusmoties, jo biju uztraukusies. Man patika, kā viņš izskatījās un arī atvainošanos pieņēmu. Puķes? Nē, puķu nebija. Tajā brīdī es par to neaizdomājos, bet tagad pārcilājot, esmu viņam iegriezusi par puķēm, protams, joka pēc.

Viņš mani iztaujāja, es neteicu, no kuras skolas esmu. Domāju, ka viņš negribēs ar mani draudzēties, ja esmu no Madonas. Rīga no Madonas tomēr atrodas pārāk tālu. Izrādījās, ka viņš bija braucis no Bauskas, tāpēc tik ilgi. Mājās pielikts pie darba un neticis ātrāk prom, kā bija ieplānojis. Apsēdāmies Vērmanes parkā uz soliņa, nebučojāmies. Viņam bija baltā šokolāde ar riekstiem, tādos milzīgos gabalos, bet ļoti garšīga. Baltā šokolāde, esot viņam vismīļākā, to, protams, liku aiz auss. Tā mēs tur sēdējām, līdz viņš nolēma, ka jāpavada mani līdz mikriņam. Atvadījāmies bez bučām, taču norunājām nākamajā dienā satikties.


Vakarā, kad braucu ar mikriņu biju pārbijusies, jo Rīga nav manas mājas un tumsā Imantā vispār sirds izdrebinājās gandrīz ārā no krūšu kurvja.

Nākamajā dienā viņš atbrauca pie manis uz Imantu. Šāds scenārijs man labāk patika, jo tā jutos drošāk. Satikāmies, pastaigājāmies, rokās nedevāmies. Uzzināju, ka viņš arī nesen ižšķīries no savām pirmajām attiecībām. Man tas bija pārsteigums. Starp citu, viņu sauc Mārtiņš un to iepriekšējo, kuram bija nopietnas attiecības - arī Mārtiņš. Šķita, ka esmu lemta neveiksmei, tomēr randiņu turpinājām. Kad viņš jau mani pavadīja, viņš man jautāja: "Vai es drīkstu tev kaut ko pajautāt?" To atceroties man pat tagad jāsmaida, jo es zināju, kas tas par jautājumu. Neviens man neko tādu nebija prasījis, un tajā brīdī pat apstulbu, ko teikt. Zinu, ka smaidīju un manam teiktajam bija doma tāda, ka varēji nejautāt. Un tad mēs skūpstījāmies. Tas bija ļoti skaisti. Lai gan tas nebija mans pirmais skūpsts, tas bija pats labākais pirmais skūpsts kāds varētu būt. Lūpas viņam tiešām bija maigas un jutekliskas. Gāju mājās smaidīdama, ļoti priecīga.


Man bija jādodas prom, 1.septembris Madonā, atceraties? Ar māsas ziņu, biju nopirkusi aploksi un savu foto piedevām. Aiz fotogrāfijas uzrakstīju savu nr., lai mani neaizmirst. Gribēju pievienot balto šokolādi, stacijā iegāju Emīlā Gustavā, un tur bija tāda izmēra šokolādes, kas man derēja. Nopirku vienu. Sataisīju paciņu. Mēs satikāmies, pabučojāmies, pasēdēju klēpī, vēl pabučojāmies un tad jau šķīrāmies. Neteicu viņam, ar kuru vilcienu braukšu. Atdevu viņam paciņu un piekodināju, lai atver, kad būs mājās. Viņš tā arī darīja.


Es jau biju vilcienā, ceļā, kad viņš man atsūtīja sms par to šokolādi, ka viņam patīkot mans domu gājiens. Īsti nesapratu, ko viņš ar to ir domājis, tikai vēlāk atklājās, ka uz šokolādes bija diezgan interesants skats - vīrietis ar divām meitenēm interesantā pozā, kaili. Tajā uztraukumā, lidinādamies pa mākoņiem, nebiju tam pievērsusi uzmanību, pat nepieļāvu domu, ka kaut kas tāds uz šokolādes varētu būt atainots... (meitene no laukiem).


Tā mēs iepazināmies - tas bija ļoti skaisti, gluži kā filmā, tikai to papildināja dzīves nepilnības un neizdošanās, kurām mēs turējāmies pretī un turamies vēl aizvien.


Varētu uzrakstīt šim stāstam turpinājumu, ja kādam interesēs :)