FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Litas un Emīla iepazīšanās stāsts

Viena deja pēc otras un, man par lielu pārsteigumu, es uzkāpju uz skatuves, paņemu Emīlu aiz rokas un aicinu lejā uz deju. Viņš pat nelaužas, viņš neiebilst, viņš ir lejā, un mēs dejojam. Es un tas dj, kurš visu šo laiku ir bijis mans sapnis - viņš ir pie manas rokas un dejo ar mani. Kaut mirklis ir īss, es to baudu.  

Kā mēs nonācām līdz kāzu dienai


Ir 2010. gads. Esmu darbā- naktsklubā, kur Emīls strādā par dj. Ir vēls vakars, kluba apmeklētāji sāk aizņemt tukšos galdiņus, bārmeņi sāk rosīties, meiteņu smiekli piepilda telpu un atmosfēra ir mājīga un patīkama. Es pārlaižu acis pār zāli un tur - pie pašas ieejas parādās kāds izskatīgs, stalta auguma un apburoša smaida īpašnieks, kurš mani tajā mirklī apbūra. Viņš nāk uz manu pusi, velta savu skaisto smaidu un pieklājīgu „Labvakar!”, šķiet es šajā mirklī kļuvu vēl sārtāka par sārtāko bieti un trīcēju vēl trakāk par apšu lapu. Šķiet, ka tas ir klikšķis, kas ir ieslēdzies, man patīk šis jaunēklis, man tik tiešām viņš patīk, bet ko es te sapņoju, viņš tak ir visu meiteņu mīlēts dj, bet es esmu tikai viesmīle, mani viņš noteikti pat neievēros.


Gāja gadi, un viņš pāris reizes mēnesī brauca spēlēt uz šo klubu, kurā es strādāju. Gandrīz katru reizi arī iekrita mana maiņa. Lieki piebilst, ka sarkšanu un trīcēšanu es nespēju atmest, jo ik reiz, viņu ieraugot, tas notika pats no sevis. Emīls manī izraisīja interesantas un ļoti patīkamas sajūtas tikai ar to, ka uzsmaidīja un pasveicināja. Es turpināju lolot šo sapni - kā būtu, ja būtu...


Ir 2012. gada 16. septembris. Es vairs nestrādāju šajā naktsklubā, bet šovakar šeit notiek manas draudzenes dzimšanas dienas svinības. Viesības ir sākušās, visi mierīgi čalo un malko gardos dzērienus un te pēkšņi, es pagriežu galvu uz durvju pusi un tur atkal es redzu šo apburošo puisi - tas ir viņš, tas ir mans lolotais sapnis - Emīls. Sirsniņa dauzās kā negudra, viņš nāk tuvāk, un es novēršos. Samulstu un nepasveicinu viņu, mana sarkanā seja un trīcošais ķermenis nesaprot, kas tas tikko bija, kāpēc es viņu nepasveicināju kā parasti no otras bāra puses? Es nobijos, jo viņš bija tik tuvu.


Vakaram iesilstot, tosts pēc tosta, šampanietis tukšojās ļoti raiti, un meitenes grib dejot. Domāts - darīts, dodamies uz deju placi, kur veltu Emīlam savu smaidu un sveicienu. Viena deja pēc otras un, man par lielu pārsteigumu, es uzkāpju uz skatuves, paņemu Emīlu aiz rokas un aicinu lejā uz deju. Viņš pat nelaužas, viņš neiebilst, viņš ir lejā, un mēs dejojam. Es un tas dj, kurš visu šo laiku ir bijis mans sapnis - viņš ir pie manas rokas un dejo ar mani. Kaut mirklis ir īss, es to baudu.


Pienākot rītam, klubs slēdzas, apmeklētājus lūdz atstāt šīs telpas, bet mēs ar draudzeni paliekam, jo apsargi mūs uzskata kā savējās, par cik tur esam strādājušas. Pie bāra jokojam ar kolēģiem, un man no muguras pienāk Viņš - lūdz man, lai aizvedu viņu uz vienu vietu, kur viņam ir jāpaņem kāda lieta. Es esmu apmulsusi, bet piekrītu, jo tas ir tepat blakus. Tā nu mēs un mana draudzene ar puisi dodamies uz šo adresi. Kad esam klāt, šie abi izdomā iet tālāk, un mēs paliekam divatā. Šajā mirklī es apjūku un vairs īsti neatceros, kuras durvis ir īstās, bet šķiet, ka šīs - spiežam zvana pogu, bet tā nestrādā, pieklauvējam, bet nav atbildes. Tā nu mēs klauvējamies vairākas reizes, bet nav nekādu pazīmju, ka tur kāds būtu. Emīls cenšās sazvanīt sarunāto personu, bet tā arī neceļ. Kā vēlāk izrādījās, mēs bijām stāvu zemāk, nekā vajadzēja. Vēl šodien es ceru, ka tur neviens nebija mājās. Tad nu mēs nolemjam doties tālāk, sazvanam Emīla šoferi, kurš ir aizkavējies un nav ieradies laikā, lai viņu aizvestu uz Rīgu. Piedāvāju savu kompāniju, lai „nosistu” laiku. Tā nu mēs sēžam ceļa malā un atklājam interesantas lietas viens par otru, līdz izdomājam doties pie manas draudzenes, kura ir aizgājusi jau uz citu klubu, kurš strādā ilgāk. Izsaucam taksi un dodamies.


Protams, Emīls, kā jau džentlmenim pienākas, atver un aizver durvis, kā arī samaksā par mūsu braucienu. Esam klubā, cilvēku ir daudz, taču terasē tieši atbrīvojas biljarda galds, kur, ilgi nedomājot, Emīls mani uzaicina uz spēli. Es nedaudz apmulsusi, jo tik sen neesmu spēlējusi, bet lai notiek! Viena spēle, otra spēle, interesantas sarunu tēmas, vēl viena spēle, Emīls, es un uzvara! Visās spēlēs es uzvaru Emīlu! Es nezinu, kā man tas izdevās, bet viņš apgalvo, ka nav man atļāvis uzvarēt, viņš cīnījies līdz galam. Protams, ka es esmu priecīga, jo esmu viņam ielikusi „āķi lūpā” , lai uzvarētu mani. Taču šorīt ir jābeidz mans uzvaras gājiens, jo Emīla šoferis ir ieradies. Mēs dodamies ārā no kluba, rokas pilnas ar draudzenes ziediem un dāvanām, un es cenšos sazvanīt taxi, kurš nogādās mani mājās, bet tikmēr Emīlam jau ir jāsteidz prom, un viņš man sniedz buču uz vaiga no kuras es sastingstu un aizmirstu, ka zvanu taksim. Un tur viņš aizskrien lejā pa kalnu... es palieku - mirklis, un gribu skriet viņam pakaļ, gribu viņu apskaut un pateikt, cik labi jūtos, bet nē, viņš ir prom. Man nav ne viņa telefona numura, ne viņa paša, bet es jūtos tik labi par to, kas pēdējo stundu laikā ir piedzīvots... sapnis ir piepildījies, un nu var doties mājās gulēt....


Pamostoties es viņu uzmeklēju sociālajos tīklos un uzrakstu vēstuli, kuru gan 5 reizes nodzēšu un rakstu par jaunu, jo nezinu vai vajag, taču sajūtas ņem virsroku, un es nospiežu „sūtīt”. Atbiles kā nav, tā nav. Tā pienāk uz vakaru, jo tagad viņš ir tikai pamodies. Mūsu saruna sāk raisīties ar patīkamiem vārdiem par rīta piedzīvojumiem, un mūsu sarakste sāk uzņemt apgriezienus... Tā no dienas uz dienu mēs turpinam viens otram atklāties. Vēders pilns ar tauriņiem, sapņi bezgalīgi skaisti un smaids ik dienu. Es sāku sevi nepazīt, viņa dēļ es esmu gatava uz trakām lietām. Uzzinot, kur viņam šonakt ir jāspēlē, es sarunāju draudzenes, kas man dosies līdzi uz Jelgavu. Es gribu Emīlu pārsteigt ar savu ierašanos, neskatoties uz to, ka man rīt no rīta jau ir jābūt darbā. Sacīts - darīts. Mēs dodamies uz Jelgavu, Emīls neko nenojauš, jo domā, ka es esmu mājās. Ienākot klubā, sirds dauzās kā negudra, laimes sajūta pilnīga. Draudzene dodās pirmā, Emīls viņu ierauga, ir šokā un uzreiz meklē mani, kur es esmu?! Es stāvu sakautrējusies maliņā un nespēju pieiet vēl tuvāk, taču viņš pienāk pie manis, apskauj mani un saka: "Cik es esmu laimīgs Tevi šeit ieraugot. Kas par pārsteigumu!". Es esmu laimīga. Es tik tiešām esmu laimīga un neprātīga, jo nekad, nekad es šādi neesmu rīkojusies...


Šī nebija vienīgā reize, kad šādi pārsteidzu Emīlu. Tā mēs sākām satuvināties arvien vairāk un vairāk. Mums bija kopīgas naktis. Mums bija daudz kopīgu pasākumu un sarunu. Arī viņš manis dēļ pēc garajām nakts stundām brauca pie manis, lai tikai pabūtu man blakus. Vienmēr mēs viesistabā klausījāmies sev tik iemīļoto blūzu un runājāmies, (es savu galviņu viņam liku klēpītī) līdz brīdim kamēr es vienmēr aizmigu. Viņš gulēja sēdus, lai tikai mani nepamodinātu.

Šādi - spontāni un neordināri mēs uzsākām savu skaisto kopdzīves ceļu. Es ticu mīlestībai no pirmā acu skata, jo tieši šis mūsu stāsts tam ir pierādijums. Es esmu pateicīga visam, kas tajā liktenīgajā naktī deva man drosmi uzaicināt Emīlu uz deju...