FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Rudītes iepazīšanās stāsts

Pirmo reizi mēs tikāmies pagājušā gada 31.augustā... un pēc tam es sāku ticēt liktenim... :)

Un tā atgriežamies pagājuša gada vasarā, kad es strādāju veikalā "Narvesen" par pārdevēju. Biju tur nostrādājusi jau labu laiciņu līdz vasaras beigās izdomāju, ka vēlos aiziet no šī darba un atgriezties dzimtajā pusē - Jēkabpilī vai arī doties projām uz ārzemēm. Veikala vadītājai biju iesniegusi jau iesniegusi atlūgumu, kuru viņa nelaprāt pieņēma. Viņa visādi centās mani atrunāt iet projām, bet es paliku pie sava, līdz kādu dienu man zvanīja no galvenā ofisa un piedāvāja veikala vadītājas vietu kādā citā Narvesen veikalā. Bet es nevēlējos pieņem šo piedāvājumu, biju kategoriski nolēmusi aiziet no šī uzņēmuma. Bet turpmākās divas nedēļas mana, vēl tobrīd esošā vadītāja, nelika mieru un centās visādi pierunāt, lai pieņemu piedāvājumu, bet es tik - nē un nē. Biju KATEGORISKI pret.

 

Bet tad vienā dienā izlēmu, ka man nav ko zaudēt, iešu pamēģināšu, ja nepatiks aiziešu prom. Un tā pēdējā augusta nedēļā devos uz savu jauno darba vietu, kur iepazinos vēl ar tā brīža esošo vadītāju Rutu, mēs sadraudzējāmies. :) Un 31. augustā mums bija jāveic kopīgā inventarizācija, kuras laikā pie Rutas ieradās viņas brālis. Tai brīdi viņam tā īpaši uzmanību nepievērsu. Pagāja divas nedēļas un nolēmu viņu apskatīt draugos... un ar to viss sākās..:) Viņš man sāka rakstīt. Sākumā draugos, pēc tam īsziņās, pat skypā mēs varējām sarakstīties 9 stundas no vietas. Ar viņu bija tik interesanti, ka vēl netiekoties otrreiz mūsu starpā jau bija jūtas. Nevarējām vien sagaidīt, kad ieraudzīsim viens otru. Bet tā kā es dzīvoju un strādāju Rīgā, bet viņš Siguldā, tad bija nedaudz problēma saskaņot laiku, kad varētu tikties.

 

Tā kā es vairs nevarēju izturēt to, ka viņu nevaru satikt dzīvē, tad pati uz savu galvu vēlu vakarā ar autobusu devos uz Siguldu. Par laimi es pazinu viņa māsu un varēju pajautāt uz kurieni tieši man jābrauc. Bija diezgan vēls, visu ceļu domāju vai daru pareizi, šitā naktī braukt ciemos pie nepazīstama puiša, bet man bija vienalga..Siguldā mani sagaidīja viņa māsa, bet viņš pats neko nezināja, ka es braukšu... Tā nu Ruta mani aizveda pie viņa... To mirkli es atcerēšos mūžam... Caur viņa istabas durvīm skanēja Aerosmith dziema I don't want a miss a thing (kopš tā laika tā ir MŪSU dziesma)... Es iegāju istabā, istaba bija tumša un dega sveces... Viņš sēdēja pie datora un neredzēja mani ienākam... Es lēnītēm pieliecos pie viņa un ausī iečukstēju - "Čau!!!"... Viņš sastinga un lēnam pagriezās pret mani... Kādu laiku mēs tā sastinguši stāvējām... Mēs pavadījām burvīgu vakaru kopā un sapratām, ka vien bez otra neesam nekas.


Tad pēc vairāk kā kopā pavadīta pusgada, viņš mani manā dzimšanas dienā bildināja:) Finansiālu apstākļu dēļ šogad kāzas nesarīkojām, jo vēlamies kāzas rīkot vasarā un kopā ar visiem radiem un draugiem.


Un nu kad 23.septembra vakarā nosvinējām gadiņa kopā būšanu, tad tās pašas dienas naktī devāmies uz Cēsu Dzemdību nodaļu, lai 24.septembra rītā sagaidītu pasaulē ierodamies mūsu mazo enģelīti, un lai nākošā gada vasarā kopā svinētu mūsu kāzas :)


Un morāle man no šī visa ir tāda, ka lai arī cik ļoti es nevēlējos iet strādāt par veikala vadītāju, es beigās piekritu... Un es ieguvu ne tikai labu darbu, bet arī cilvēku, ko mīlu no visas sirds, plus vēl tagad mazu enģelīti... Es uzskatu, ka tas bija likteņa pirksts!