FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Ivetas iepazīšanās stāsts

Ar savu nu jau vīru iepazinos pirms 10 gadiem, tad tas likās viss vienkārši: kopā bariņā aizgājām uz disenīti un viss... Bet tad labu laiciņu nebijām tikušies. Pilnīgi neviens no tā laika draugiem neko nezināja ne par mani, ne es ko zināju par viņiem...

Tā nu sanāca, ka sāku mācīties profskolā un viens no seniem paziņām ar bija tur. Sākām atcerēties vecos labos laikus, kā bija kad visi kopā sēdējām ezermalā trīs naktis pēc kārtas, izbaudot vasaru un izpriecājoties. Sākām biežāk kontaktēties un uzturēt skarus... Sagājām atkal vienā dienā kopā vecā kompānija, kurā bija arī mans tagadējais vīrs. Tikai viņam jau bija draudzene un arī man bija draugs jau pie sāniem. Gads bija palicis līdz profskolas beigšanai, kad mans draugs pāragri atstāja šo pasauli. Bēru dienā visi atkal satikāmies, vecie draugi, kuri nebija tikušies tikai vienu mēnesi. Sāku mācīties pēdējo gadu, kas bija atlicis, tikai nu jau bez savas otrās pusītes un tuvā cilvēka. Pēc tā visa, vecie paziņas, aizgājām katrs uz savu pusi, bija jau atstāti numuri, lai varētu sazināties, kad bēdas uznāk vai vēlme ar kādu izrunāties.   

 

Kamēr es pa skolu, mans tagadējais vīrs bija prom armijā, viņa draudzene tikmēr sagājās ar citu un tā arī viņš palika viens. Kādā dienā saņēmu sms tieši no viņa, ka arī viņš esot palicis viens un vai mēs nevaram mēģināt būt kas vairāk nekā tikai labi draugi. Viņš jau esot domājis par mani, kaut arī viņam esot bijusi draudzene un man draugs pie sāniem. Nezinu kapēc, bet man jau labu laiciņu bija tāda aizdoma, ka es viņam tiešām patīku vairāk nekā tikai draudzene ar kuru kopā var vienkārši aiziet un patusēt. Tā nu sākām sarakstīties gan ar vēstulēm, gan caur telefonu ar sms palīdzību. Un tā tas turpinājās veselu gadu, kamēr vienā dienā satikāmies un sapratām, tā pa īstam, ka nevaram vairs viens bez otra iztikt. Tikāmies ļoti bieži, kaut es dzīvoju pilsētā, bet viņš bija lauku zēns.

 

Tad pamazām pārcēlos pie viņa uz laukiem, neko vairāk man ar nevajadzēja, galvenais lai viņš būtu līdzās. Sākām domāt par ģimenes radīšanu, bet tikai domāt. Un dažus mēnešus pirms Z-svētkiem izrādijās ka esmu stāvoklī, mūsu pirmais mīlestības auglis bija pieteicies. Lielāku laimi nevajadzēja ne man, ne arī manam topošam vīram. Izdomājām, ka jāapprecās kamēr mazulis nav nācis pasaulē. Tā arī notika, sākām gatavoties savai lielajai dienai... Un mēnesi pirms meitiņas piedzimšanas ņēmām un apprecējāmies. Bijām ļoti laimīgi un kad pasaulē nāca meitiņa peciņa, lielāku laimi mums vairs nevajadzēja.

 

Nu jau kopā esam piecus lieliskus laulības gadus un mūsu dzīvē jau ir pieteicies arī otrs mazulis, kurš jau ir divus gadus liels. Tā nu tagad audzinām savas atvasītes meitiņu un mazo dēliņu, bez kuriem vairs nevaram iedomāties ne dienu.


Šāds lūk ir mūsu stāsts, kas mūs ievedis lielajā dzīvē!