FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Daces iepazīšanās stāsts

Stāsts par divu cilvēku skaistu mīlestību, kura galveno lomu savā dzīvē vinnēju es un mans jaukais vīrietis.

Pirms dažiem gadiem, precīzāk 2005.gada vasarā, manu sirdi salauza kāds cilvēks un likās, ka dzīvei pazudušas krāsas, izraudāti visu draudzeņu pleci, iespējamie kabatlakatiņi un dzīve apstājusies. Aizvainojums par šī vīrieša nodarīto, kā īstenai spītīgai un atriebības kārai kurzemniecei, neaizmirsās, un kā uzglūnoša pantera savam medījumam gaidīja izdevīgāko brīdi uzbrukumam.

 
Tāds brīdis pienāca, jo 2005.gada 28.novembrī uzzināju, ka 3.decembrī ir plānota liela balle, kurā ieradīsies arī cilvēks, kas mani sarūgtināja. Tā kā manī pamodās atriebības kāre un vēlme parādīt cik skaistu, veiksmīgu un inteliģentu sievieti viņš zaudējis, es kā īstena pelnrušķīte sāku gatavoties šai ballei. Bet bija viena problēma – man bija vajadzīgs labs kavalieris, lai parādītu to, cik man labi klājas. Manu pavadoni sarunāja mamma, piesolot viņam 10 Ls par to, ja uzdevumu veiks kārtīgi un savu lomu notēlos nevainojami. Lieki teikt, ka sarunāto pavadoni nepazinu, zināju vien to, ka mans brālēns draudzējas ar viņa māsu, bet redzējusi nekad nebiju. Un tā man nekas cits neatlika kā apbruņoties ar brīnišķīgu noskaņojumu un ļauties dzīves piedāvātajai iespējai.


Uz balli ieradās necerēti daudz cilvēku. Balle izvērtās ļoti jautra un jauka, kavalieris simpātisks un ļoti interesants, jo izrādījās abi esam mācījušies vienā augstskolā un strādājām līdzīgā sistēmā, tā nu sarunas un dejas gāja roku rokā. Lai gan izrādījās, ka uz balli nebija ieradies tas kā dēļ es tā pūlējos, taču laiks saskumt par to un bēdāties nebija, jo tāpat kā skaistā pasakā ļoti ātri pienāca balles beigas un bija jādodas uz mājām.          

 

Atvadoties apmainījāmies telefona numuriem un norunājām nākošajā dienā iedzert tēju. Nākošā dienā tiešām iedzērām tēju mazliet papļāpājām un man bija jādodas atpakaļ uz Rīgu mācīties. Visu nedēļu sarakstījāmies gan ar e-pasta vēstulītēm, gan sms un mana pasaule sāka pamazām atgūt krāsas. Vairāku mēnešu garumā tika mērots garš ceļš, braucot vienam pie otra. Pa vasaru atpūtāmies mazliet Stokholmā un tepat apceļojot dzimto zemi. Tad kādā brīdī sajutu, ka pamazām esmu iemīļojusi šo vīrieti un gribētu pamēģināt padzīvot kopā, jo risinot tikai ikdienas problēmas un ķibeles, mēs pārbaudām savu mīlestību. Pamazām nonācām pie sarunas, ka tā tālāk nevar turpināties un kādam no mums ir jāmaina dzīvesvieta. Apstākļu sakritības rezultātā šāda iespēja tika piedāvāta viņam un tā 2006. gada rudenī viņš pārcēlās pie manis un uzsākām kopdzīvi. Abi ļoti vēlējāmies 2006. gada 2. decembrī apmeklēt to pašu balli, kurā iepazināmies, un atzīmēt skaisto notikumu, taču liktenis bija lēmis savādāk un uz balli netikām. Tā mēs turpinājām dzīvot kopā ik pa laikam sagādājot kādu mīļu vai jauku pārsteigumu.


Pienāca 2007. gada 1. decembris ar mūsu iepazīšanās balli, uz kuru šoreiz bijām nolēmuši doties un kuru apmeklēja arī visi tie cilvēki, kuri bija liecinieki mūsu draudzības sākumam. Man neradās ne mazākās aizdomas, ka šis būs īpašs vakars, vienīgi nesapratu, kādēļ mans draugs ir mazliet nervozs. Es pat nepamanīju pa kuru brīdi viņš palūdza muzikantiem, lai uzliktu īpašu dziesmu, kas veltīta man, kā apsveikums. Dziesma iesāka skanēt un draugs uzaicināja mani uz deju, kad bijām tikuši līdz zāles vidum, viņš pamazām dejas solī pagrieza mani un pats pieliecās uz ceļgala un izņēma mazu sarkanu kastīti un mirdzošām acīm teica maģiskos vārdus – ES TEVI MĪLU, VAI KĻŪSI PAR MANU SIEVU, MĪĻOTĀ MANA?. Šis brīdis bija tik negaidīts, saviļņojošs un skaists, ka pat tagad atceroties sirds sitas straujāk. Pirkstā tika uzvilts gredzentiņš un pāris dienu vēlāk tika noteikts kāzu datums. Atgādināšu, ka sākumā mana mamma piesolīja 10 Ls, kurus tā arī viņa nebija samaksājusi un liecinieki pieprasīja to izdarīt, taču mamma neapjuka un pasniedza mums naudas dāvanu ar procentiem mūsu kāzu dienā, lai mēs varētu doties kāzu ceļojumā. Kāzas tika svinētas vasaras sākumā un bija kā pasaka, liekas, ka tās dienas saņemtais laimes daudzums mūs pavada ikdienu, jo tikai pa īstam tagad spējam novērtēt to, cik daudz nozīmējam viens otram.

 

Stāsta nobeigumā vēlos atgādināt, ka šajā pasaulē Tu varbūt esi tikai cilvēks, bet kādam, Tu esi vesela pasaule!