FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Lindas iepazīšanās stāsts

Sākšu nu tad visu no sākuma... Strādāju par filiāles vadītāju un man darbiņā bija vajadzīgi darbinieki. Pēc tikšanās reizēm ar vairākiem kandidātiem izvēlējos topošo darba kolēģi. Meitene bija ļoti labs darbinieks un laikam ejot mēs sadraudzējāmies un nu kļuvām ne tikai kolēģes, bet draudzenes.

Īsi par sevi varu teikt, ka man ir divi bērniņi no iepriekšējām laulībām. Dzīve mani nav nekad lutinājusi un esmu gājusi daudziem ērkšķu krūmiem cauri un savu ceļu pati izsitusi, tāpēc esmu ļoti daudz ko mācījusies un guvusi no sāpēm, zaudējumiem, meliem, vilšanās...


Draudzenei bija savs draugu pulks ar kuriem pavisam drīz arī tiku iepazīstināta, jo tuvojās vārda diena. Tas bija maijs, Rimi veikalā skatījos ko un kādus našķus lai paņemam līdzi uz tusiņu un tad arī nejauši satikāmies ar pārējiem draugiem. Iepazināmies, bet starp visiem bija viens puisis pie kā mans acu skatiens ilgāk aizkavējās un mēs abi sajutām, ka acu skatiens iziet cauri visām ķermeņa daļiņām... Pienāca tusiņš, padejojām, pasmējāmies, mana mazā meitiņa mums visur bija līdzi un ar mums kopā vienmēr atpūtās, tai vakarā Viņš ļoti daudz arī ar meitiņu spēlējās,dauzījās...

 

Tā nu pēc tā maija nāca Jāņi, kur atkal visi kopā satikāmies. Mūsu acu skatieni arvien spilgtāk saskatījās un aizvien biežāk sanāca tā, ka kopā dejojam, kopā sēžam blakus viens otram... Mani ļoti aizkustināja tas, kā viņš var 2 stundas no vietas staigāties ar meitiņu, stāstīt stāstiņus. Vairāk mani tas apbrīnoja, ka Viņš gados ir jauns, nu reti jau kuram puisim 23 gados interesē nodarboties, pavadīt laiku kopā ar bērniem. Piedaloties atrakcijā, bija jāizvēlas pāris un Viņš pienāca man klāt, prasīja vai drīkst būt mans pāris. Mana sirds aiz laimes un prieka sitās kā negudra un aiz laimes vai gribējās kliegt - nu protams, kā gan savādāk... Pēc lielās atrakcijas bijām visi noguruši un apsēdāmies turpat zālītē, kur sajutu, ka mani glāsta mīļas rokas... Domāju, ak dievs, kas notiek, kas notiek ar mani, ar manām sajūtām...

 


Ticiet vai nē, bet es pēkšņi sajutu - VIŅŠ IR MANS ĪSTAIS. BEIDZOT, BEIDZOT ESMU SATIKUSI SAVU ĪSTO. No manis tā sajūta neatkāpās ne mirkli līdz pienāca 5.jūlijs, kad draudzenei bija kāzas, kurās mēs pat bijām blakus sasēdināti. Un tā dejojām visu nakti, līdz austot gaismai dejojot satikās mūsu lūpas, kuras tā vien bija gaidījušas šo tikšanos... Un tā nu tas viss pamazām sākās, bieži tikāmies, daudz runājāmies, smējāmies. Septembrī mēs sajutām, ka nespējam dzīvot, ja mūs šķir vien daži km, likās, ka otrā Latvijas pusē viens no otra dzīvojam. Vienu vārdu sakot, mēs septembra sākumā sākam dzīvot kopā un pavisam drīz mana meitiņa sāka saukt viņu par tēti. Sākumā prasīja vai drīkst saukt par tēti, Viņš protams pieņēma to ar lielu prieku un sejā bija redzamas laimes asaras...

 

Mazai atkāpei, lai būtu saprotamāk: meitas "asins radniecīgais tēvs" nešķietas ne zinis par meitiņu, pat neinteresējas neko par viņu it nemaz. Tāpēc arī es uzskatu, ka tēva vārds ir cienīgs tam, kurš bērnu audzina, vai vismaz piedalās audzināšanā, lai arī kādi ceļi ir šķirti vecākiem. Tā lūk... mazliet bēdīgi... un vēl piemirsu iepriekš minēt, ka tā nu dieviņš bij lēmis, pēc meitiņas dzimšanas dāvājot man dzīvību, taču atņemot sievietei visskaistāko - dzemdēt bērniņu... diemžēl...


Un, kad meitiņa prasīja "vai Viņš var būt mans tētis", Viņa atbilde bija "protams, tu esi un būsi mana mīļā meitiņa un būšu ar Jums kopā līdz nāve mūs šķirs"... Tās sajūtas, tā mīlestība, ko mēs sniedzam viens otram ir un būs mūžīgi, jo vēl joprojām manī ir tās sajūtas dziļi iekšā sirsniņā, tā ir, mēs to abi zinām, jūtam...

 


Mīļotais mani bildināja šovasar 11.augustā, tas bija skaisti dzejoļi, rožlapiņām kaisīta istaba, dzejoļi, kas pavisam tuvu tuvu liecināja, kas varētu būt tālāk. Un tā arī ar asarām acīs abi skatījāmies viens uz otru, un jā vārdam izskanot stāvējām cieši,cieši...


Tā nu par mūsu kāzu datumu esam izvēlējušies 14.februāri. Tā laimes sajūta, tie acu skati vēl joprojām mūs pavada ik dienu un pavadīs arī turpmāk, jo ticu, ka katram ir sava otrā pusīte. Un mēs esam atraduši SAVU PUSĪTI. Ik dienas ko pavadām visi kopā ir neizsakāma laime un prieks.


LAI VISIEM IZDODAS!!!