FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Lindas iepazīšanās stāsts

Es dziedu korī, vīrs spēlē orķestrī. Tā pirms vairākiem gadiem vienā sadraudzības vakarā man atmiņā palika vīrietis, kurš lieliski spēlē klavieres. Pēc vairākiem mēnešiem ballīte ar to pašu kolektīvu. Kā izrādījās - šis vīrietis arī lieliski dejo.

Saņēmos un uzlūdzu viņu uz deju. Dejojot viņš man teica, ka man vajagot blakus cilvēku, ar kuru man saskanēs dejā, tad arī dzīvē mums viss būšot labi. Tovakar man tika nočiepta viena maza buča.. 


Liktenīgi tajā gadā mums bija iespēja satikties vairākkārt, bet nekā vairāk par vienu kaislīgu skūpstu mums nebija. Jūtas jau bija modušās mums abiem. Mūsu starpā bija neliela sarakste, kurā atzināmies, ka viens otram simpatizējam, pat ļoti. Es jau nu viņu nespēju izmest no prāta.


Kādu dienu, kad braucu mājās no lekcijām, atskan mobilā telefona zvans: „Esmu Rīgā, vai nevēlies satikties?” Man, protams, rokas, kājas trīc, vēderā nepārtraukti kaut kas kņudinās.. Bet PROTAMS! Kamēr tiku cauri visiem sastrēgumiem, nabadziņam bija jānogaida vairākas stundas. Jau domāju, ka viņam apniks un mani nesagaidīs, bet nē.


Ilgi gaidītā tikšanās bija pat vairāk kā mulsinoša. Kautrīgs smaids abiem un neveikla minstināšanās. Aizgājām apēst picu un iedzert tēju vietējā picērijā. Saruna stipri piekliboja, jo mulsums bija vienkārši neaprakstāms. Runājāmies, protams, par kori, par orķestri, par to, kas bija kopīgs. Ja saskatījāmies, tad sarkām. Ak vai, cik smieklīgi to visu atceroties.

 

Vēlāk mums abiem bija pa ceļam, un es braucu kopā ar viņu pie savas omītes. Bet pirms nonākšanas galamērķī, mēs abi sapratām, ka esam viens otram ierakstīti liktenī. Mēs aizbraucām Daugavas krastā, sēdējām mašīnā, ēdām siera standziņas un sviestmaizes ar vistu, dzērām garšīgu kokteilīti... skūpstījāmies... runājāmies... skūpstījāmies... es viņa apskāvienos jutos tik labi, tik droši... Mans lieliskais mājās aizbrauca tikai pēc pusnakts.


Ar šo vakaru arī sākās mūsu attiecības.

 

Precēties nolēmām, jo pieteicās bērniņš. Ne es, ne mans vīrs nebijām iztēlojušies bildināšanu šī iemesla pēc, bet bijām tik laimīgi un priecājāmies, ka šis notikums pats pie mums ir atnācis. Esam precējušies, audzinām meitiņu. Vīrs smejas, ka nebija toreiz domājis to par sevi, bet kā izrādās - tur augšā viss jau ir iepriekš laikam nolemts. Un man līdzās ir vīrs, ar kuru man saskan it visā, jo tieši dejā tas viss sākās.