FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Māras iepazīšanās stāsts

Reiz... nē, ne jau sensenos laikos, bet gan 2007. gada vasarā ar mani notika kas īpašs un negaidīts.  Bet sākšu stāstu ar nelielu ievadu.

Par Hardiju biju dzirdējusi jau krietni ilgi pirms satikšanās, jo sagadījās, ka mana labākā draudzene Jana un viņa labākais draugs Rinalds bija pāris. Un, protams, kā jau tādos gadījumos notiek, reizi pa reizei Jana izmeta piezīmes, ka derētu mani sapazīstināt ar Hardiju. Pēc rakstura esmu spītīga, tāpēc negribēju pat iedomāties par kaut kādu savešanu, it kā es pati sev nevarētu atrast puisi, un jāizmanto draugu pazīšanās. Biju redzējusi Hardiju bildēs, šo to dzirdējusi par viņu, bet neko vairāk. Arī viņš bija par mani dzirdējis, bet tas arī bija viss. Tā tas arī palika līdz 7. jūlija vakaram, kad Krustpils saliņā notika vasaras pasākums ar pazīstamu grupu uzstāšanos, atrakcijām un diskotēku. Jā, tieši tā, tas bija tā gada īpašais datums – 07.07.07., kad visā Latvijā salaulājās vairāki simti pāru. Par to es iedomājos tikai vēlāk.


Biju ieradusies saliņā ar citu savu draudzeni un viņas kompāniju, bet vakara gaitā piebiedrojos Janai un viņas bariņam, un tad es beidzot iepazinos arī ar Hardiju. Viņš mani interesēja, jo tas, ko biju dzirdējusi, mani ieintriģēja. Ievēroju, ka dažbrīd puisis nenolaiž no manis acu un vienu mirkli sarunājoties un jokoties ar draugiem, pat apķēra mani ap vidukli, to es atrisināju, iedunkājot viņu, jo tā nu ir, ka mans raksturs neatzīst nekādas vaļības ar tikko iepazītiem puišiem :)  Ievēroju, ka Hardijam piemīt dažas džentlmeņa īpašības, kas parasti uzreiz atkausē manu sirdi, piemēram, palaist meiteni pa priekšu, pasargāt viņu dejas laikā vai virzoties  pa pūli. Varētu domāt, ka tas nav nekas īpašs, bet daudziem puišiem šāda rīcība it nemaz nav raksturīga. Jautrā nakts beidzās, katrs devāmies uz savām mājām, es turpat Jēkabpilī, viņš ar draugiem uz Koknesi.  


Nākamais kopīgais pasākums bija Liepājas Beach Party, kur devāmies palielā draugu kompānijā. Lai arī netieši, bet mēģināju atstāt uz Hardiju iespaidu, lai gan viņš bija diezgan samulsis un pat nezināja, ko īsti sacīt, kad abi klaiņojām pa pludmali. Taču pa riktīgam mēs pļāpājām, kamēr mūs draugi teltī gulēja, pat līdz pieciem sešiem no rīta. Ievēroju, ka Hardijs kļuva manāmi aizkaitināts, kad nepazīstami puiši man pievērsa uzmanību, bet nedomāju, ka tas būtu saistīts ar kādām īpašām jūtām. Pēc atgriešanās sarīkojām četratā mazu atvadu vakaru, tajā beidzot Hardijs paprasīja manu Skype vārdu, ko jau nākamajā dienā tāpat bija aizmirsis, tāpēc nācās zvanīt draugam, lai viņš noskaidro. Sākām sarakstīties, reizēm līdz 2 naktī, viņš atzinās, ka ir iemīlējies manī, jo es esot meitene, kādu viņš neesot cerējis sastapt. Man, kā jau romantiskai meitenei, tas glaimoja, arī man viņš patika, tāpēc vēlējos iepazīt tuvāk.


Satikāmies savā pirmajā randevū Jēkabpilī, kur viņš mācījās autovadīšanu. Pats samulsis smējās, ka nobraucis vēl sliktāk kā pirmajā reizē, visu laiku domādams par gaidāmo tikšanos. Pamazām atklāju, cik Hardijs ir bezgala mīļš, labestīgs, jautrs un tai pat laikā pieaudzis un atbildīgs.


Bildināšana? Jā, bet nevis negaidīta un pēkšņa, kā šur tur var lasīt, bet gandrīz vai abpusēji sarunāta! :)  Pagājušā gada oktobrī es atrados savās mājās, Hardijs –savējās. Biju saslimusi, man bija temperatūra, viņš savukārt bija pārnācis no pasēdēšanas pie draugiem, tātad nedaudz iedzēris. Vārdu sakot, nolēmām, ka vajag. Vajag beidzot izdarīt to, lai ir prieks, lai varam pilnvērtīgi dzīvot kopā, lai varam saukties par laulātu pāri, lai varētu būt kopā, kā esam to vēlējušies, ja jau esam viens otru atraduši. Un tā nu tas notika, kā pa jokam tagad stāstam citiem – es drudža murgos, viņš piedzēries un tādā stāvoklī abi piekritām precēties.


Mēs  cenšamies sadzīvot, par spīti mūsu abu spurainajiem raksturiem, par spīti tam, ka dzīvojam dažādās pilsētās un tiekamies nedēļas nogalēs vai pa nedēļas vidu, kad es braucu mājās no studijām.  Abi esam spītīgi un tādēļ reizēm spalvas put pa gaisu, taču visu spēj izlabot mīļš apskāviens un jauks skūpsts. Es zinu, ka viņš ir tas, ko es cerēju satikt. Pēc visiem trakumiem un naudas skaitīšanām, mēs laulājamies šogad, novembra beigās. Ar kāzām nekas nebeigsies kā pasakās ar laimīgām beigām, jo būs jauns stāsts, jaunas izjūtas un piedzīvojumi, vairāk laika kopā ar mīļoto un bezgala daudz īpašu brīžu un atmiņu. Un es jūtu, ka mums viss izdosies, jo, kā saka, dubults jau neplīst. :]