FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Lauras iepazīšanās stāsts

Tas notika tai dienā, kad svinot draugu kāzas redzēju, cik skaisti ir iemīlējušies cilvēki. Tas notika tai dienā, kad sapratu un atklāti sev atzinos, ka patiesībā šīs 6 gadus ilgās attiecības, kas man toreiz bija, nav tādas, lai priekā, laimē un saticībā pavadītu visu atlikušo mūžu.

 

Tas notika tai dienā, kad noticēju, ka brīnumi notiek, jo pēc neilga laika, patiešām visa mana dzīve sagriezās kājām gaisā. Jauni un negaidīti notikumi bira viens pēc otra – viens ķēdes posms, tad nākamais un tad nākamais, līdz bija satikti īstie cilvēki, līdz es pati biju gatava rīkoties un kaut ko mainīt savā dzīvē.


Man vajadzēja tikai izslimot laima slimību, zaudēt draugu un pašai piedzīvot autoavāriju, lai saprastu, ja zini ko dzīvē vēlies un tici brīnumiem, tad nav jāsēž rokas klēpī salikušai, bet ir JĀDZĪVO. Es kļuvu atklātāka pret sevi, saņēmos un darīju lietas, no kā agrāk baidījos un, pats galvenais, no sirds gribēju būt laimīga. Es izšķīros no drauga, sāku pasniegt privātstundas matemātikā un centos dzīvi padarīt krāsaināku.


Un lai šis stāsts neliktos pārāk nopietns, tad atzīšos - es apprecējos ar savu skolnieku, kuram stundas pasniedzu tik kādus pāris mēnešus, jo lai nepārkāptu skolotāja – skolnieka kodeksu, drīz vien mācības tika pārtrauktas un aizvietotas ar randiņiem. Kopā esam tikai 2 gadus, doma par precībām radās jau pēc pusgada draudzības un apprecējāmies, kad kopā bijām nodzīvojuši tikai pusotru gadu. Bet ne vienu reizi neesmu baidījusies no tā, ka kaut kas neizdosies kā iecerēts vai no tā, ka kaut ko daru par ātru un sasteigti vai ka kāds padomās kaut ko sliktu par mani, jo tā ir mana dzīve, kurā es gribu būt un arī esmu LAIMĪGA.