FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Andas iepazīšanās stāsts

Tā bija vasara, kad man palika 14 - biju tik jauna, lai gan pati to tā īsti neapzinājos. Es vienmēr esmu bijusi par vecu saviem gadiem, nekad neesmu bijusi traka tīņu tusētāja, šim vecumam es pārlēcu pāri. Viņu es ieraudzīju festivālā "Pūt, Vējiņi!".

Mana māsa, kura ir par mani 4 gadus vecāka, pirmo reizi mani paņēma līdzi. Tā kā zināju, ka mani tik un tā aizsūtīs mājās pēc pāris stundām, nemaz necentos uzposties - uzvilku džinsas un vienkāršu džemperīti. To nožēloju tajā mirklī kad ieraudzīju viņu...māsa teica, ka iepazīstinās mani ar saviem draugiem, viņš bija otrais ar kuru tiku iepazīstināta! Kad viņu ieraudzīju mana sirds apmeta kūleni, sajutu tos taurenīšus vēderā par kuriem visi runāja, kurus pati nekad nebiju izjutusi.

 

Tā kā šīs festivāls notiek divas dienas pēc kārtas, tad visu nākamo dienu pavadīju pie spoguļa, domādama, kā lai padaru sevi pietiekami pievilcīgu, lai viņš man pievērstu uzmanību. Bet maniem plāniem nebija lemts īstenoties, māsa negribēja nākamajā dienā iet uz festivālu, jo bija sakašķējusies ar savu sirdsdraugu...Vilšanās bija neiedomājama, bet sirds mana salūza, kad jautāju māsai, ko par mani teica viņas draugs Lauris: atbilde bija nežēlīga - viņš esot tikai pateicis, ka es esmu ļoti maziņa! Tā viņu iepazinu es!

 

Pēc gada māsa paņēma mani līdz uz sacensībām. Mans sapņu princis izrādījās ūdens motosportists! Braucām mēs vienā automašīnā. Vēl joprojām man netika izrādītas ne mazākās uzmanības pazīmes! Bet pamanīju, ka ik pa laikam mūsu acu skatieni sastopas, lai gan tikai uz īsu mirkli, tajos saskatīju interesi. Tie vairs nebija vienaldzīgi un kļuva arvien biežāki.

 

Pienāca Līgo svētki - un atkal tos svinējām vienā kompānijā. Vēlāk viņš atzinās, ka ilgi vēl esot prātojis, vai mūsu gadu starpība nav pārāk liela, un vai es neesmu par jaunu attiecībām ... Bet bija jau par vēlu - secīgi, kā pakāpiens pēc pakāpiena īstenojās mans plāns - kopā pavadītās dienas, tad jau nedēļas, mēneši pierādīja viņam, ka es neesmu maza meitenīte! Viņš teica, ka viņu apbūra manas acis, kurās esot degusi liesmiņa, tās esot spīdējušas, kā lapsiņai. Varbūt tieši Līgo nakts maģija atvēra viņa acis, ļāva viņam mani ieraudzīt tādu, kāda esmu īstenībā, varbūt tā bija mana neizsakāmi lielā vēlēšanās būt kopā ar viņu, kas to paveica.

 

Nu jau esam kopā 8 gadus, no kuriem gandrīz 5 esam precējušies. 2010. gada 8. janvārī būs mūsu koka jeb ceriņu kāzas. Vēl joprojām man vēderā dejo tauriņi...un ceru, ka kopā mums būs lemts piedzīvot arī briljanta kāzas!