FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Viktorijas bildinājuma stāsts

Man apnika šī saruna, un teicu: "Braucam!" Mēs braucām, bet blakus manai mājai ir dzimtsarakstu nodaļa, kurā es arī palūdzu iegriezties, ja jau mīl, tad jābrauc tieši tur. Bija neliels šoks, teikums, ka griežu bez naža, bet...

Esam laikam neparasts pāris. Standarta bildinājuma ar gredzenu un krišanu uz viena ceļa mums nebija. Nebija tāpēc, ka tas nebija ieplānots un nebija paredzēts mūsdienīgi tipiskai sievietei.

Mēs satikāmies 2013. gadā, brīdī, kad nebija vēlēšanās un spēka, taču jau bija pārliecība kādu cilvēku vēlamies sev blakus (mierīgas, stabilas, veselīgas attiecības). Kopā mēs esam kā mašīnas gāze un bremze. Mēs nesākām dzīvot kopā, kā tas ir pieņemts, jo vēlējāmies labas, kvalitatīvas attiecības. Reizēm labāk retāk tikties, bet izbaudīt viens otra sabiedrību, ikdienas rūpes paņem ļoti daudz no cilvēka spēkiem. Mēs aktīvi strādājam un trenējamies, man patīk arī pavadīt laiku aktīvāk. Tāpēc, būdama aktīva jaunkundze, es organizēju braucienu ar mūsu draugiem uz Sanktpēterburgu. Vispār ceļojumi ļoti palīdz saprast, vai vēlies būt ar  cilvēku. Brauciens izrādījās trieciens mums abiem, mēs citādāk viens uz otru paskatījāmies un abi bijām pārliecināti, ka mums vairs nav kopīga ceļa, atbraucot uz Latviju draugs izdomāja, ka mums jāšķiras. Es kā cilvēks, kurš ciena otru, piekritu, taču nepagāja diena, kad mans mīļotais sāka man rakstīt. Rakstīja, stāstīja, kā iet, un pēc pāris dienām palūdza satikties.

Satikāmies Rīgas kafejnīcā, vienīgais, ko ilgās sarunas laikā sapratu, ir, ka viņš mani mīl un vēlas būt kopā. Laikam tas ir svarīgākais, ja, apzinoties viens otra mīnusus, cilvēks tomēr vēlas būt ar tevi.

Man apnika šī saruna, un teicu: "Braucam!" Mēs braucām, bet blakus manai mājai ir dzimtsarakstu nodaļa, kurā es arī palūdzu iegriezties, ja jau mīl, tad jābrauc tieši tur. Bija neliels šoks, teikums, ka griežu bez naža, bet, man par pārsteigumu, viņš izgāja no auto un aizgāja uz dzimtsarakstu nodaļu, taču mums nebija dokumentu līdzi un nācās braukt tiem pakaļ. Tas tomēr viņu neapturēja, un šī gada 31. jūlijā mēs laulāsimies.

Nav svarīgi, kas bildina, vai kā tas notiks. Svarīgi, ar kādām domām, kādu pārliecību cilvēki piekrīt šim brīvprātīgajam, apzinātajam solim. Ja mīli, tad nav nekādu šķēršļu, lielākos šķēršļus dzīvē mēs uzliekam sev paši. Kaut ko gaidām, par kaut ko šaubāmies, uz kaut ko dusmojamies... Bet cilvēks ir blakus un, ja ir mīlestība un cieņa, ar dieva palīdzību viss notiks, mazāk vajadzētu pievērst uzmanību nosacījumiem un stereotipiem. Meitenes negaidītam bildinājumam nav ne vainas, jo kopš mēs nospriedām spert šo soli, esam daudz vairāk satuvinājušies.