FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Jeļenas bildinājuma stāsts

Mans mīļotais bildināja mani, man to pavisam nezinot un negaidot, tomēr tas bija plānots bildinājums... Kādā vēlā ziemas vakarā, kad aiz loga bija putenis, mēs sēdējām mājās pie kamīna un dzērām karstu kakao. Pēkšņi viņš man izteica piedāvājumu aizbraukt uz jūru pabarot gulbjus. 

Sākumā es izbrīnījos par tādu piedāvājumu no sava vīrieša, kuru tādā laikā no mājas izdabūt ārā nebija iespējams, taču neatteicos no vakara izklaidēm. Ārā bija ļoti auksts, abi "sapakojušies" slēpošanas kostīmos, aizbraucām uz jūru. Izejot pludmalē, pamanīju, ka neviena gulbja tur nav! Bija iestājusies dziļa nakts, un jūrmalā mēs bijām tikai divi vien. Viņš piedāvāja uzlaist laternu, kuru "netīšām" bija iemetis un aizmirsis mašīnā. Viņš pavadīja mani līdz jūras krastam, kopā mēs to aizdedzinājām, uzlaidām debesīs un vērojām, kā tā lēnām nozūd tālajās debesīs, līdz pēkšņi viņš nostājās turpat pie jūras uz viena ceļa, no jakas iekškabatas izņēma mazu sarkanu lādīti, atvēra to un teica: "Mīļā, vai tu kļūsi par manu sievu?" Tas, ko es sajutu tajā momentā, nav aprakstāms, – laime, prieks, adrenalīns, mīlestība... Protams, es teicu "jā"! Tajā brīdī viņš lēnām un uzmanīgi uzvilka gredzenu man pirkstā, pacēla uz rokām un nesa prom no jūras līdz mašīnai.

Atbraucot mājās, šķita, ka viss ir mainījies, dzīve nu bija ieguvusi citas, priecīgākas krāsas. Katru reizi, kad skatos uz šo liktenīgo gredzenu, atminos šo dienu visos sīkumos, un smaids no manām lūpām nezūd.

To, ka viņš ir mans īstais un vienīgais, es sapratu jau no brīža, kad mēs sākām satikties. Es jūtos mīlēta un lutināta un ticu, ka mūsu stāstam nav gala!