FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Zandas bildinājuma stāsts

Saka, ka cilvēkam, sajūtot nāves briesmas, acu priekšā nozib visa dzīve, arī es tajās pāris sekundēs redzēju visu, kas ir bijis, un iespējamos scenārijus situācijām atkarībā no manas atbildes. Brīdis no "Vai tu..." līdz "Jā, protams!" šķita ļoti garš, jo, no vienas puses, es gaidīju turpinājumu, taču vairāk par vēl vienu "Vai tu..." Mīļais vienkārši nevarēja dabūt pāri lūpām.

Gandrīz katra meitene, spēlējoties bērnībā ar lellēm, ir iedomājusies sevi lelles vietā. Lelles piedalījušās gan ballēs, gan izrādēs, spēlēts gan bildinājums, gan kāzas. Manām lellēm bijuši vienreizēji bildinājumi, taču neviens no tiem pat tuvu nestāvēja tam skatam, tām emocijām un tai gaisotnei, kas valdīja brīdī, kad Mīļotais izteica man bildinājumu.

Viens otru pazīstam jau no desmit gadu vecuma, kad pirmo reizi iepazināmies, jau tad uzplauka īpašas sajūtas, kas kņudēja vēderā, esot līdzās vienam otram. Kopā tika aizvadīta vienreizēja nedēļa skolēnu deju svētkos, tādēļ svētku emocijas, kopā dejotās dejas uz laukuma un pēcsvētku diskotēkā tik ļoti iespiedušās atmiņās līdz pat šai dienai. Tā nu sanāca, ka līdz ar svētkiem zuda arī kontakts. Taču pēc astoņiem gadiem rokas atkal saskārās kopīgā dejā, acis sastapās un atplauka smaidā un sākās burvīgs mīlestības stāsts. Sešus gadus vēlāk es piedzīvoju neaizmirstamāko vakaru savā dzīvē.

Kādu laiku bijām iesākuši tradīciju atvaļinājuma laikā ar draugiem doties ceļojumā pa Eiropu ar mašīnu. Šogad bijām izplānojuši doties uz Bulgāriju. Nokļūstot galamērķī, iekārtojāmies mūsu mājoklī un pirmo nedēļas pusi pavadījām, laiski atpūšoties pludmalē, dodoties uz blakus pilsētām un baudot viens otra un draugu sabiedrību.

Liktenīgās dienas rītā bijām nolēmuši doties uz Nessebar pilsētu, kas ir Bulgārijas vēsturiskā pilsēta, tā bija vienreizēja! Tās vēsturiski saglabājušās ēkas, man kā kultūras vēstures mīļotājai bija kārtīga iedvesmas deva! No salas pavērās vienreizējs skats uz apkārtējām pilsētām! Kārtīgi pieēdušies kādā no ielmalas restorāniem, kura īpašnieks bijis Latvijā un zinājis stāstīt par viņa piedzīvojumiem Valmierā, lika vēl vairāk iemīlēt šo vietu un cilvēkus. Vakarpusē atgriežoties mājās puišiem radās vienreizēja doma pavakariņot Melnās jūras krastā. Paņēmuši pledu, sagriezuši augļus, dzeramo un tējas svecītes puiši mūs aizveda uz pludmali. Nakts bija skaista, varēja redzēt zvaigznes, gar visu jūras piekrasti visapkārt spīdēja laternu un ēku apgaismojums. Nakts bija tumša, taču apkārtējās gaismas padarīja to gaišu un mājīgu. Jūra bija samērā mierīga un tās skaņas atgādināja kādu sen aizmirstu melodiju. Mūsos visos valdīja miers un vārdos nepateikts apmierinājums par to, ka esam izvēlējušies vakariņot pludmalē.

Vienīgā lieta, kas dzirkstīja un nevarēja nomierināties tajā vakarā, bija šampānietis un Mīļotā neatlaidība aizdedzināt nopirktās tējas svecītes. Viņš bija paņēmis 100(!) tējas svecītes un mēģināja tās iedegt, taču maģiskā kārtā tās visu laiku dzisa nost. Risinājums tika atrasts, ieliekot trīs(!) svecītes glāzēs, pasargājot tās no nelielā vēja. Kad svecītēm tika likts miers, Mīļais uzsāka teikt tostu. Viņš vienmēr ir sabiedrības dvēsele, spēj izdomāt vislabākos tostus un novēlējumus, visdažādākās situācijas pārvērst jokā un likt visiem apkārtējiem justies ērti un komfortabli. Lai viņam trūktu vārdu - tādu situāciju vēl nekad nebiju pieredzējusi. Līdz šim pašam brīdim, katra diena bija šķitusi kā dievišķa dāvana, tādēļ ne par ko citu kā jūru, labo laiku un vienreizējo kompāniju nebiju iedomājusies.

Man nebija ne jausmas, kas sekos tālāk. Kad Mīļais sāka stāstīt, cik vienreizējs ceļojums šis ir, cik daudz jauna un interesanta esam piedzīvojuši, pateicās mūsu draugiem par to vieglumu, kas valda mūsu starpā, viņš pievērsās man, un viņa balss aizlūza. Sākumā es nedaudz satraucos, jo tā nekad nebija bijis. Brīdī, kad viņš ieslidināja roku bikšu kabatā un izņēma mazo, sarkano samta kastīti, es sapratu, kas sekos. Tālāk viss notika bez vārdiem, tādēļ ka vairāk par "Vai tu ..." un kastītes atvēršanu viņš nespēja dabūt par lūpām ne vārda. Saka, ka cilvēkam, sajūtot nāves briesmas, acu priekšā nozib visa dzīve, arī es tajās pāris sekundēs redzēju visu, kas ir bijis, un iespējamos scenārijus situācijām atkarībā no manas atbildes. Brīdis no "Vai tu..." līdz "Jā, protams!" šķita ļoti garš, jo no vienas puses es gaidīju turpinājumu, taču vairāk par vēl vienu "Vai tu..." Mīļais vienkārši nevarēja dabūt pāri lūpām. Tajā mazajā laika posmā es biju galvā jau uzzīmējusi tabulu ar "+" un "- " , to pilnībā aizpildījusi, paspējusi viņu domās nosvītrot un saprast, kāda gan muļķe esmu, jo tur jau nav ko domāt! Sapratusi, ka vairāk par "Vai tu ..." neizdzirdēšu, nolēmu nemocīt savu mūža mīlestību un palīdzēt viņam, ātrāk atbildot "Jā, protams!". Sekoja skūpsts un ilgs apskāviens, gredzens tika uzvilkts pirkstā, noslaucītas bildinājuma radītās asaras un ilgi un dikti nopētīts gredzens, jo tikai pēc pāris minūtēm atguvu realitātes sajūtu.

Smieklīgākais šķita tas, ka draugi atklāja, ka esmu zibenīgi izšāvusi atbildi, un mana kopīgo piedzīvojumu, svētku, draugu, deju, vakaru, koncertu filmiņa un saraksta izveidošana un noliegšana, apjaušana, ka tas ir svarīgākais lēmums dzīvē, tādēļ to nedrīkst sasteigt, ir bijusi tikai manas zemapziņas laika palēnināšanas sajūtas fenomens.

Pēc nelielas kopīgas pastaigas pa naksnīgajiem viļņiem, Melnās jūras ūdens atvēsināti devāmies atpakaļ pie draugiem un sākās stāsti par gredzena izmēra meklēšanu, gredzena izvēli, tā slēpšanu mašīnā, utt.

Tāds nu bija mūsu bildinājuma stāsts Melnās jūras krastā.