FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Baibas bildinājuma stāsts

Ziedu klēpis trepju galā liek padomāt par to, kas manu ziņķārīgo dvēseli sagaida uz jumta. Atveru, un tur priekšā Viņš. Īsti nevar saprast, vai ārā ir auksts, vai arī viņam rokas trīc no satraukuma. Un tad skan šie lieliskie vārdi: "Es biju sagatavojis runu, bet visu aizmirsu. Es gribu, lai visa Rīga ir mani liecinieki. Esmu neizsakāmi laimīgs, vai kļūsi par manu sievu?"

Puk, puk, puk. Sirdij strauji sitoties, devos mājās pēc darba. Godīgi sakot, varētu pat teikt, ka tajā vakarā sirds "kāpa ārā pa muti". "Vajadzētu vairāk nodarboties ar sportu", nodomāju, kāpdama uz savu ierasto 6. stāvu. Esmu diezgan pārliecināta, ka tik daudz dzīvojamās mājas pakāpienu varētu nokausēt pat vislabāko sportistu.

Kā jau katru darba dienu, arī tajā dienā varonīgi pievarēju savu mājuceļu. Nekas neliecināja par to, ka pēc pāris minūtēm manā dzīvē, kas diži varētu mainīties, ja vien pēkšņi neparādītos citplanētieši.

Atvēru dzīvokļa durvis. Viss kā parasti -  tulīt sekos ikvakara sagaidīšanas rituāls - pannā čurkstēs vakariņas, kaķis skries pretim un saņemšu ikvakara apskāvienu no Dārgā!

Nekā. Pēc ēdiena nekas nesmaržo, kaķis  vispār guļ, pagriezis muguru, un Dārgais pie apvāršņa nav ne redzams, ne dzirdams. Mēģinu atgūt elpu un nomierināt sirdsdarbību. Domāju, vai no kāda skapja neizleks ārā kāds bandīts un nepieprasīs izpirkuma maksu par nolaupīto draugu.

Bet kas tad tas? Ja mājā ir ielauzies bandīts, tad šis gan ir ļoti romantisks bandīts, jo sadedzis simtiem svecīšu ceļu, kas ved uz jumta trepēm. Saprotu vienu, ja gribu noskaidrot, kas notiek, tad jāsaņem sevi rokās un jākāpj augšā pa trepēm uz jumta terases.

Ziedu klēpis trepju galā liek padomāt par to, kas manu ziņķārīgo dvēseli sagaida uz jumta. Atveru, un tur priekšā Viņš. Īsti nevar saprast, vai ārā ir auksts, vai arī viņam rokas trīc no satraukuma. Un tad skan šie lieliskie vārdi: "Es biju sagatavojis runu, bet visu aizmirsu. Es gribu, lai visa Rīga ir mani liecinieki. Esmu neizsakāmi laimīgs, vai kļūsi par manu sievu?"

Pavisam godīgi, šoreiz mana sirdsdarbība bija satrakojusies pilnībā, un likās, ka manus sirdspukstus dzird visa Rīga pie mūsu kājām. Teicu "jā" un saņēmu gredzenu kā simbolu, ka būsim viens otram. Tas bija jaukākais mirklis manā dzīvē līdz šim, un zinu, ka vēl jaukāki mirkļi vēl tikai sekos.