FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Ilonas bildinājuma stāsts

Man pēkšņi palika karsti, mani pārņēma vieglas trīsas, biju šokēta. Godīgi sakot, es sastingu un nevarēju neko atbildēt. Es vienkārši stāvēju un lūkojos viņā, lai cik jocīgi tas arī nešķistu...

Bildinājums notika nakts laikā, kad pārrados no Somijas mājās Rīgā, kur notika viens no skaistākajiem un patiesākajiem mirkļiem manā mūžā! No mana drauga puses bildinājums nav bijis spontāns, cik sapratu pēc viņa stāstītā,  par to viņš bija domājis jau kādu ilgāku laiku. Šāds lēmums ir atbildīgs katram vīrietim, un ar šo domu vajadzēja sākumā aprast, tikai tad rīkoties, izvēloties pareizos bildināšanas apstākļus, īsto vietu un mirkli.


3. oktobrī man bija jābrauc uz semināru, kas notika Somijā. Visu laiku sarakstījāmies, apmainījāmies mīļiem vārdiem. 5. oktobrī ap pusnakti ierados Rīgā un mans draugs atbrauca man pakaļ, lai vestu mājās. Biju dikti sagurusi, miegaina un spēju domāt tikai par dušā iešanu un gulēšanu. Ienākot dzīvoklī, draugs mani apstādināja un pēkšņi sāka runāt nopietnas un skaistas lietas - kā iepazināmies, kā mūsu attiecības izveidojās un virzījās uz priekšu, kā tās attīstījās, ko esam piedzīvojuši… Tajā mirklī sāku uztraukties un nodomāju, ka kaut kas ir noticis, neteicu ne vārda un gaidīju viņa runas beigas. Monologs bija ārkārtīgi patiess un dziļš, drauga acis bija pilnas asarām, un tad vienā mirklī kā filmās viņš pietupās uz viena ceļa, izņēma no jakas kabatas kārbiņu, atvēra to vaļā un izskanēja TIE VĀRDI: „Vai tu būsi mana sieva līdz mūža galam?” Man pēkšņi palika karsti, mani pārņēma vieglas trīsas, biju šokēta. Godīgi sakot, es sastingu un nevarēju neko atbildēt. Es vienkārši stāvēju un lūkojos viņā, lai cik jocīgi tas arī nešķistu, man nebija ko atbildēt. Tajā mirklī domas bija dažādas: vai tā ir īstenība, ja nu tas ir joks, ja nu viņš mēģina izpirkt savu vainu, ja nu viņš kaut ko nelāgu izdarījis, kamēr biju prom? Pēc tik liriskas un apņēmīgas runas, viņš nepacietīgi gaidīja manu atbildi, bet es stāvēju nekustīga, izbolītām acīm. Tad pār manām lūpām izslīdēja vārdi: „Cik skaisti, bet man vajag padomāt”! Ak šausmas, tajā mirklī es biju gatava sevi nogalināt un nespēju noticēt, ka es tā varēju atbildēt! Man par brīnumu, drauga reakcija bija saprotoša un viņš manu atbildi pieņēma viegli. Ātri paskrēju viņam garām, iegāju vannas istabā, it kā nekas nebūtu noticis, un mēģināju aptvert, kas īsti notika. Iegāju dušā, ievēlos gultā un iemigu.


Nākamajā dienā izrunājām šo nopietno soli, kā tas radās un ko tas īsti nozīmē gan viņam, gan man, un cik nopietni tas ir. Tālāk sekoja pats interesantākais! Beidzot, kad pieradu pie domas par bildinājumu, sapratu, ka esmu gatava to pieņemt un spert šo nopietno soli, no drauga puses rīcības nebija. Pusotru nedēļu liku viņam manīt savu gatavību, dodot dažādus signālus, runāju par bildinājumu un mēģināju uzprasīties uz atkārtotu gredzentiņa pasniegšanu. Šis periods bija jautrs, un, protams, bez viens otra ķircināšanas neiztikām, līdz tiku uzaicināta vakariņās restorānā "Tokyo city"  nobaudīt kārotos suši. Restorāns nav pārlieku glauns, tāpēc manis izvēlētais apģērbs bija diezgan vienkāršs - džinsi, blūzīte un ērti apavi, un es biju gatava vakariņām. Savukārt mans draugs, atnākot no darba mājās, sāka izteikti posties, iegāja dušā, noskuvās, uzģērba vissmukākos džinsus, glaunus apavus, kreklu un žaketi, beigās vēl iesmaržojās vairāk nekā parasti. Skaidrs, ka tajā mirklī sāku nojaust, kas notiek un kādēļ tāda pucēšanās, sāku vaicāt, kāpēc tā jāpošas uz "Tokyo city"? Ķiķinot viņš atbildēja, ka izskatīties glauni vienmēr ir labi! Tā noteikti nebūtu viņa tipiskākā atbilde. Atvēru savu drēbju skapi un aši pārģērbos, lai mēs abi būtu līdzvērtīgi sapucējušies. Bijām uzcirtušies, lai dotos uz "Tokyo city"!


Braucot uz turieni, sāku saprast, ka izvēlētais maršruts galīgi neved uz "Tokyo city", tajā mirklī biju neizpratnē, kurp dodamies. Protams, nepārtraukti prašņāju, kurp braucam, bet uz visiem maniem uzdotajiem jautājumiem atbilde bija viena: „Tu esi pārāk ziņķārīga, pacieties un tad jau uzzināsi”! Ehh…


Iebraucām Ķīpsalā un apstājāmies pie restorāna „Fabrika”. Mmm? No šī restorāna saglabājušās jaukas atmiņas, jo bijām apmeklējuši glauno vietu jau piecus gadus atpakaļ. Pēkšņi es ieslīgu fantastiskās atmiņās, kuras glabāja šī vieta, un sajutos brīvi un nostaļģiski.


Ienākot iekšā, mūs sagaidīja viesmīlis un aizveda uz rezervēto galdiņu. Tās bija izsmalcinātas un gardas vakariņas ar izcilu vīna izvēli. Baudot vakariņas, sirds tomēr sitās un mēģināju minēt, kurā brīdī tiks atkārtota gredzentiņa pasniegšana. Baidījos un tajā pat laikā nepacietīgi gaidīju, kad varēšu sacīt „jā”! Atmosfēra bija ļoti romantiska, sveču gaismā pie izcilām vakariņām, kaut arī manīju drauga bažas un nelielu uztraukumu. Piepeši pienāca klāt oficiants ar mazu paplātīti un lēnām pasniedza to man, un TE BIJA ARĪ KĀROTĀ ATVĒRTĀ KĀRBIŅA AR SKAISTO GREDZENTIŅU. Draugs paskatījās uz mani, mīļi pasmaidīja un vēlreiz pajautāja: „Kā tomēr būs? Vai ņemsi mani par vīru”? „Jā! Protams, ka ņemšu!”, es atbildēju. Tad draugs paņēma kārbiņu, izņēma ārā gredzentiņu un uzvilka man to pirkstā. Tas bija ļoti saviļņojošs brīdis, šoreiz mums abiem bija prieka asaras. Mēs noskūpstījāmies, un viņš noteica, ka tagad esmu viņa līgava!