FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Kristīnes bildinājuma stāsts

Paņēma aiz rokas, iesēdināja mašīnā un veda uz veikalu pirkt gredzenu. Pēc tam gredzenu iesaiņoja kastītē un pie šampānieša glāzes to pasniedza ar jautājumu: "Nu kā tur būs? Nāksi par sievu?".

Esam kopā jau 7 gadus. Vienmēr esmu zinājusi, ka tieši viņš būs tas, kurš stāvēs man blakus pie altāra.

Kādreiz vārdu pa vārdam esam pārrunājuši kādas kāzas vēlētos un tamlīdzīgi. Neesam standarta lietu piekritēji, nepatīk pēc šablona iespiestās kāzas kā visiem, un tāpat ir arī ar bildinājumu. Viņš vienmēr ir zinājis, ka negribu nekādu ceļos krišanu. Galvenais jau ir, ka to vispār izdara - lūdz kļūt par sievu. Un kā to izdara, tas vispār ir mazsvarīgi, jo zinu, ka šis solis no viņa puses ir nopietns.

Svētdienas rīts. Saceptu pankūku un zaptes smarža virmo gaisā un tā vienkārši, skatoties TV un runājot par ikdienišķām lietām, tas notika..

"A davaj apprecamies?" Jā, tādi bija viņa vārdi ar nesakošļātu pankūku mutē. Tagad, atceroties to, tā nāk smiekli..

Pirmajā momentā tā smējos un atbildēju, lai beidz māžoties ar tik nopietnām lietām.

"Tu netici?" viņš saka. "Kas tur ko ticēt, ja tu jokojies" es atbildu.

Paņēma aiz rokas, iesēdināja mašīnā un veda uz veikalu pirkt gredzenu. Pēc tam gredzenu iesaiņoja kastītē un pie šampānieša glāzes to pasniedza ar jautājumu: "Nu kā tur būs? Nāksi par sievu?". Un tas viss vienlaicīgi bija tik bikli un smieklīgi, kaut arī viņš bija pat uztraucies, bet tik mīļi. Protams, ka atbildēju ar "jā". Un par to arī es viņu mīlu. Par to, ka sniedz man patiesas, reālas emocijas bez klišejas un citām maskām. Tāds viņš ir, un tādu es viņu pieņemu.