FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Sabīnes bildinājuma stāsts

"Dievs, nu jau pietiks, ja viņš mani šovakar bildinās, tad lai tieši tagad paņem mani pie rokas un nelaiž vaļā, tad es nomierināšos!" Tajā pašā brīdī saņēmu atbruņojoši siltu smaidu un tiku paņemta aiz rokas. Tālāk, kā par brīnumu, tiešām absolūtā mierā paklausīgi tipināju līdzi draugam līdz pat ieiešanai kādā ēkā, kurā, kā man likās, kuram katram nevajadzētu tā vienkārši iet iekšā, kad iegribas, bet tā kā mīļotais bija ļoti apņēmīgs, padevos un devos līdzi.

Saņemtais bildinājums bija ļoti gaidīts un valdzinoši man aiz muguras izplānots laikā, kad jau par katru mīļotā zvanu vai piedāvājumu kopīgai laika pavadīšanai daļa manis kaut kur sirds dziļumos cerēja - ja nu tas ir kaut kas TAM lielajam notikumam? Bijām kopā gadu, bet tā kā, jau nolemjot būt attiecībās, to darījām ar domu, ka vēlāk precēsimies (mūsu iepazīšanās stāsts arī ir grāmatas vērts), sarunas par kāzām un to iespējamo laiku ik pa laikam apciemoja mūsu dienaskārtību. Bija pienākusi vasara, kāzu tēma joprojām reizēm šķērsoja mūsu sarunas, bet man ļoti negribējās visu izrunāt sīkumos pirms lielā jautājuma dzirdēšanas. Pieķēru sevi aizvien vairāk ceram uz katru neieplānoto tikšanos un jau sāku smieties par savu piemīlīgo un reizē muļķīgo bildinājuma plānu saskatīšanu katrā kustībā.

Vasaras beigās ieplānojām 3 dienu braucienu pa Vidzemi, lai paviesotos pāris pilsētās un apciemotu radus. Ar draudzenēm, kurām pašām tīri labi patika regulāri aprunāties par to, "kad tad nu būs lielais notikums", smējāmies, ka, ja pēc šī nebūšu ar gredzenu pirkstā, kaut kas nebūs lāgā. Izrādījās, ka meiteņu ķiķināšana nebija tikai uzjautrināšanās par manu "pozitīvo paranoju", bet to es uzzināju tikai vēlāk.

Pirmajā dienā, lai vairāk naudas atliktu kultūras baudīšani, bijām plānojuši nepalikt viesnīcā, mašīnā līdzi maizītēm un mājas tomātiem sastūķējot arī guļammaisus. Pēc burvīgas dienas Siguldā (un uzmācīgām domām - ja nu?) devāmies pastaigāt pa Krimuldu, kur grasījos pati sevi sākt strostēt par pārlieku sacerēšanos, kad mīļotais kaut kur piezvanīja, lai paziņotu, ka būsim pēc divām stundām. Jāatzīst, ka joprojām tomēr cerēju un tāpēc pat nejautāju, kam zvanījis, lai, ja gadījumā kas, nepadarītu visu grūtāku ar skaidrošanos. Izbaudījām dabu, labi pavadījām laiku, bet ik pēc brīža pieķēru sevi, prātojot par veco tematu. Gandrīz apvainojos pati uz sevi un pie sevis noteicu: "Dievs, nu jau pietiks, ja viņš mani šovakar bildinās, tad lai tieši tagad paņem mani pie rokas un nelaiž vaļā, tad es nomierināšos!" Tajā pašā brīdī saņēmu atbruņojoši siltu smaidu un tiku paņemta aiz rokas. Tālāk, kā par brīnumu, tiešām absolūtā mierā paklausīgi tipināju līdzi draugam līdz pat ieiešanai kādā ēkā, kurā, kā man likās, kuram katram nevajadzētu tā vienkārši iet iekšā, kad iegribas, bet tā kā mīļotais bija ļoti apņēmīgs, padevos un devos līdzi.

Mirklīti licis uzgaidīt, draugs ieveda mani istabiņā, ko bija ne vien slepus rezervējis, bet arī izrotājis ar svecēm un ziediem. Man tika dots laiks apskatīt arī vēl kādu pārsteigumu - esmu liela dzejas cienītāja - un uz izgrieztiem papīra ziediem kā vēl viena dāvana bija dzejas rindas par mīlestību un sievišķību, kā arī daudz papīra ziedu ar mūsu kopīgajiem notikumiem, kuru sagatavošanā, kā izrādās, nākotnes vīrs bija iesaistījis arī savu ģimeni - māsas, kuras pirmsbrauciena sarunās bija pašas galvenās ķiķinātājas.

Pie sevis murminot "tas nevar būt, tas nevar būt!" un nobirdinot pa kādai prieka asariņai, atkal sagaidīju arī pārsteiguma "vaininieku", kurš man, no prieka samulsušai, vēlreiz izstāstīja, ko pret mani jūt, un ka vēlas laulību tieši ar mani. Neizpalika arī mešanās uz ceļa, lielais jautājums un vismīļākais gredzens pirkstā. Pēc tam šķita, ka gredzens kā lāpa spīd visur, kur eju, un visi cilvēki veikalā, autobusā vai uz ielas noteikti redz, ka šī dāma ir bildināta, jo gredzens taču noteikti krīt acīs un džinkst visur, kur pieskaras. Arī pirmo reizi apciemojot tālāk dzīvojošos radus, gribējās plaši smaidīt, kad vienu otru ar viņiem iepazīstinājām kā ar līgavu un līgavaini. Par mums priecājās draugi, pilnīgā sajūsmā bija tikpat ļoti bildinājumu nogaidījušās draudzenes, un mamma tik vien spēja kā noteikt: "Ak, tu mana lielā meita, es taču palieku veca!"

Lai gan kā pārim atmiņās paliks vēl daudz īpašu un skaistu notikumu, šī diena noteikti ir stāsts, par kuru varu mirdzošām acīm stāstīt visiem, kuri ir gatavi klausīties, jo tā bija ļoti īpaša - skaista, pārsteigumu pilna un nedaudz maģiska.