FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Ilzes un Arvila bildinājuma stāsts

Nemaz nemēģināšu izlikties, ka iepriekš nebiju domājusi, gaidījusi un mēģinājusi iztēloties, kā un kur man varētu tik uzdots šis gaidītais jautājums. Lai arī kādu es biju šo mirkli iztēlojusies, tas, protams, bija daudz labāk, jo notika pa īstam...

Tā bija 21. decembra pēcpusdiena, laiks pirms Ziemassvētkiem, piepildīts ar pasākumiem un koncertiem īpašās svētku noskaņas radīšanai. Šajā vakarā arī notika koncerts, kurā pati piedalījos, un uz kuru, kā parasti, mani atbalstīt bija ieradies arī mans draugs.

Bijām norunājuši pēc koncerta pastaigāt pa Rīgu, lai apskatītu, kā pilsēta ir izrotāta svētkiem. Es biju pārņemta ar koncertā iegūtajām pozitīvajām emocijām, pieķērusies draugam pie rokas, lidinājos 10 centimetrus virs zemes un nebeidzu runāt par to, cik ļoti man patīk Ziemassvētku laiks un emocijas, ko tas rada. Tā, mīļi pļāpādami, mēs izgājām nelielu loku, apskatot krāšņās eglītes, izstaigājām Ziemassvētku tirdziņu Esplanādē un devāmies Bastejkalna virzienā, kur jau no attāluma mirdzēja, mūsuprāt, visspožākā un lielākā Rīgas egle. Kājas pašas nesa tās virzienā, un pavisam nejauši atmiņā nāca mūsu pirmie randiņi, kas arī bija ziemā, tikai pirms gandrīz četriem gadiem. Apsēdāmies Bastejkalna virsotnē tieši pretim skaistajai eglei un runājāmies par to, kā iepazināmies, kā slepus viens otru vērojām, kā pieturā sildījāmies, gaidot autobusu, kā barojām pīles, kā smējāmies un ilgojāmies...

Tad viņš jokojot man jautāja, kā man šķiet, vai pagājušajā gadā esmu bijusi laba meitene un vai es šajos svētkos esmu pelnījusi dāvanu no Ziemassvētku vecīša?  Es, protams, palaidnībās neatzinos un pilnā pārliecībā teicu, ka Ziemassvētku vecītis var nešauboties gādāt man vislielāko dāvanu. Bet, kad viņš pieņēma manu atbildi par labu esam un sāka meklēt kādu lietu mēteļa iekškabatā, sapratu, ka šoreiz tas nav nekāds joks un viss notiek pa īstam. Pati lielākā un labākā dāvana jau pēc mirkļa bija notupusies manā priekšā un lūdza šos Ziemassvētkus sagaidīt topošās sievas statusā.

Tajā brīdī visa pasaule šķita apstājamies, manā prātā vairāk nebija vietas citām domām, bērni, kas iepriekš klaigādami skraidīja gar egli, mūzikas skaņas un pieaugušo sarunas – tas viss vienā mirklī izgaisa. Bijām tikai mēs un mūsu prieks. Pat mirdzošo gredzenu satraukumā nepamanīju, viss, ko spēju, bija apķerties draugam ap kaklu, aizvērt acis un būt laimīgai par šo mirkli un šo cilvēku, kurš nupat ir lūdzis man pavadīt atlikušo mūžu kopā ar viņu.

Tikai pēc brītiņa, kad attapos no pārsteiguma un ieraudzīju drauga neizpratnē gaidošo sejas izteiksmi, sapratu, ka esmu aizmirsusi sniegt savu atbildi uz jautājumu. Aši laboju situāciju, sakot: „Nu, protams, jā, jā”, sabučoju, vēlreiz kārtīgi samīļoju savu līgavaini un mājās devos, lidinoties nu jau vismaz pusmetru virs zemes.