FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Daces un Armanda bildinājuma stāsts

Katram no mums dzīvē ir sava „īpašā bildinājuma dāvana”, kas tiek piepildīta ar neaprakstāmu mīlestību, skūpstiem no sava Mīļotā, no saviem tuvajiem un no Dieva... Tāda dāvana tika arī man...

Ar savu Mīļoto biju pazīstama pavisam neilgu laiku, tikai trīs mēnešus, kad saņēmu savu „īpašo bildinājuma dāvanu”- 2013.gada 4.oktobrī. Un katrs pavadītais mirklis tajā dienā, un arī ikdienā šobrīd, ir kā vislielākais dārgums, kas ir ļoti vērtīgs un īpašs. Īpašs mums.., jo abiem jau ir pāri četrdesmit...Kaut arī esam kopā pavisam neilgi, sajūtas ir tādas, ka viens otru jau pazīstam ilgstoši, zinām tik daudz viens par otru, un saprotamies no pusvārda. No dzīves neko lielu arī negaidīju, bet tagad zinu tikai vienu, ka vislabākās lietas notiek tad, kad vismazāk to gaidi...


Kopīgi bijām vienojušies par atpūtas braucienu kaut kur divatā. Un viens no mana Mīļotā nosacījumiem bija tas, ka viņš būs tas, kurš visu plānos, bet es tikai uzticēšos, un viss būs kārtībā. Uz kurieni mēs dosimies, netika teikts. Es zināju tikai to, ka ir paredzēta „Pastaiga mākoņos”... gaisa balonā un ir jāpaņem siltākas drēbes. Tā arī darīju.


Diena solījās būt pasakaini skaista. Devāmies ceļā. Runājoties nekādi nespēju saprast, uz kurieni dodamies, un mans Mīļotais dīvaini nervozēja... Uz maniem jautājumiem tikai smaidot atbildēja, ka mazliet uztraucas, jo viņš jau arī katru dienu ar gaisa balonu nelido...arī viņam TAS esot kaut kas jauns... Pateica tikai tik daudz, ka gala punktā mums jāierodas ap plkst. 17.30. Kad Mīļotajam sāka zvanīt telefons un izskanēt dīvaini jautājumi par to, vai mēs ieradīsimies?, vai nē?, ap cikiem mūs gaidīt? u.tml., sāku mazliet bažīties, jo dzīvē biju pieradusi, ka parasti es esmu tā, kura visu kontrolē, bet te...pilnīga neziņa un neizpratne. Kas notiek??? Taču Mīļotā cilvēka smaids un paskaidrojumi atkal ienesa dvēselē mieru un līdzsvaru, ka tas ir tikai normāli, ja cilvēki izrāda interesi par saviem apmeklētājiem u.tml.. Tā tērzējot, mēs piebraucām pie Mālpils muižas. Un jāsaka tikai vienu - tā tiešām ir vieta skaistiem mirkļiem. Mūs sagaidīja ļoti jauki Mālpils muižas darbinieki, smaidīgi, pozitīvi un atvērti. Bijām ieradušies mazliet ātrāk, līdz ar to gājām iekārtoties rezervētajā numuriņā. Bet jau plkst. 18.00 mums bija paredzēta „Pastaiga mākoņos.”


Paredzētajā laikā devāmies uz muižas terasi, kur mūs sagaidīja profesionāli piloti. Sākām palīdzēt gaisa balona „uzpildīšanā”. Tas bija interesanti un aizraujoši, bet tanī pašā laikā tik biedējoši, jo gaisa balons palika lielāks un lielāks. Un līdz ar to arī mans satraukums...Muižas darbinieki bija parūpējušies par groziņu ar siltu kafiju un maizītēm līdzi. Arī no muižas iznākušie cilvēki pavadīja un smaidīgi māja mums nopakaļ. Cēlāmies mākoņos. Satraukums, apjukums, prieks, un laimes sajūta - viss mijās kopā vienlaikus. Ar laiku satraukums mazinājās. Aizsākās sarunas. Izrādījās, ka mēs visi(piloti un mēs) esam „Gaisa zīmes cilvēki”, un pie tam divi Ūdensvīri un divi Dvīņi... Pasmējāmies, ka dzīvē nav nejaušību, ir tikai likumsakarības. Tad kopīgi precizējām, ka ir plkst. 18.20 un, ka atrodamies 387 m augstumā virs jūras līmeņa. Kad pēkšņi atskanēja Mīļotā cilvēka balss: „Paskaties, lūdzu uz mani!” Es pagriezos... Viņš bija nometies uz celīša ar gredzentiņu rokā un jautāja: „Vai tu pieņemsi manu sirdi un roku?”. Tanī mirklī paslīdēja garām visa mana dzīve... Pirmā doma: „Kur mukt?”, Nākamā doma: „Ko tagad darīt?”, Un nejauši izsprukušie vārdi: „Kas man tagad jāsaka?”. Viņš pasmaidīja un teica: „ saki, kā ir...” Tad apjautusi, ko esmu pateikusi, sāku smieties, un teicu: „Jā, nu, protams!”. Domas auļoja viena aiz otras, un tikai tad man kļuva skaidri Mīļotā vārdi pa ceļam uz muižu: „ ...ka mēs atpakaļ atgriezīsimies pavisam citi...” Sajūtas bija neaprakstāmi skaistas, un arī Visumam tā labpatikās, lai mēs ilgāk pabūtu gaisā kopā, jo vēja virziens neļāva balonam nolaisties. Un tā mēs vēlreiz pacēlāmies augšā, bet nu jau vairs ne tik augstu, tad atkal devāmies lejā, taču ar to vēl pārsteigumi nebeidzās... Pēc pilotes teiktā bijām piezemējušies uz PEĻŅU kalna pašas virsotnes, kas mēdzot būt diezgan reti. Kad kopīgi bijām „saritinājuši” gaisa balonu, sākās iesvētīšanas ceremonija, piesaucot visas dabas stihijas: ūdeni, uguni, zemi un gaisu. Kā rezultātā saņēmām apliecinājumu par savu pirmo lidojumu gaisa balonā un veiksmīgi izturēto iesvētīšanas ceremoniju. Kā arī tikām uzņemti gaisa kuģotāju aristokrātijā ar titulu: „Peļņu kalna grāfs ar grāfieni”. Tad malkojām šampanieti, dzērām kafiju un ēdām Mālpils muižas darbinieku sarūpētās maizītes. Muižā atgriezāmies laimīgi un nu jau citādāki. Darbinieku pirmais jautājums bija: „Vai jums viss izdevās?” Un tikai tad es uzzināju, ka patiesībā visi muižā bija informēti par bildinājumu, tikai vienīgā es, kura nezināju. Visi smaidīja un apsveica, sajūtas neaprakstāmas, attieksme karaliska, uzmanības apliecinājumi fantastiski. No Mīļotā saņēmu klēpi rožu un siltu: „ Paldies Tev, ka tu man esi!” Turpinājumā sekoja vakariņas, Mālpils muižas apskate un foto sesija muižā. Un tālāko vakaru pavadījām sarunās, daloties ar saviem iespaidiem un pārdzīvojumiem.


Mājās atgriezāmies daudz bagātāki un laimīgāki. Par bildinājumu pastāstījām arī mūsu bērniem un tuvākajiem cilvēkiem. Nu mūsu ģimenē ir divas meitas un divi dēli. Tūlīt arī sekoja vecākās meitas apstiprinājums: „Jā....Nekad nebūtu pat domās ienācis, ka pirmās kāzas, uz kurām es došos, būs manas mammas kāzas...” Un otro reizi „JĀ” vārdu plānojam teikt 2014.gada 31. maijā. Savu mīlestību lolojam un kopjam, un katra diena mūsu dzīvē ir kā īpašā „Pastaiga mākoņos...” Man tika uzdāvināti visskaistākie mirkļi, man tika nodrošināta attieksme kā karalienei, es saņēmu grāfienes titulu, un tiku svētīta ar visām dabas stihijām, man tika uzdāvināta laime, kas Mīļotā dvēselē tika sildīta un auklēta, man tika neaprakstāma mīlestība....no Dieva, no Dzīves, no Mīļotā.  


Dace un Armands

/ topošā Līcīšu ģimene /