FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Anetes bildinājuma stāsts

Lai cik banāli tas nebūtu, bet turpmāk pievienosimies visiem tiem romantiķiem, kuriem Parīze ir īpašāka par visām citām pasaules galvaspilsētām.

Nevarētu teikt, ka bildinājums bija pārsteigums – satiekamies jau gandrīz piecus gadus, dzīvojam kopā trīs, un pēdējā gada laikā vairākkārt biju devusi smalkus mājienus ar mietu, ka derētu sakārtot attiecības juridiski. Taču puķes, gredzens, mešanās uz ceļa un viss pārējais, kas piederētos bildinājumam, kā nenāca, tā nenāca. Bez īpašiem notikumiem paslīdēja garām arī vārdadiena, kura būtu bijis piemērots brīdis – saņēmu tikai šifrētu īsziņu. Dārgais dzīvesbiedrs apgalvoja, ka tajā viss esot pateikts, bet es iecirtos – pirmkārt, loģika un matemātika nav mana stiprā puse, tāpēc, šifrējot to īsziņu, vēl palikšu veca, otrkārt – gribu, lai ir skaisti un aci pret aci, nevis pa telefonu!


Gandrīz nejauši sanāca vēlā rudenī doties vienas dienas ekskursijā uz Parīzi, un tur nu pat ezītim būtu skaidrs – ja nesaņemšu bildinājumu tik ideāli piemērotā vietā, tad..., tad... Man nebija skaidrs, kas būtu tādā gadījumā, bet neliels skandāls noteikti. Braucot ātrvilcienā, nemierīgi dīdījos, jo degu nepacietībā uzzināt, kā tad mans pragmatiskais, lakoniskais vīrietis, kurš jūtas pieradis izrādīt ar darbiem, ne vārdiem, tiks galā.


Parīze sagaidīja auksta, miglaina un apmākusies – visu rītu kopā ar draugiem raitā riksī pārvietojāmies no vienas slavenas vietas uz nākamo. Ap pusdienlaiku divatā devāmies uz Eifeļa torni. Laiks joprojām bija auksts, un, stāvot stundu garajā rindā, nosalām kā nabagi. Aukstums neatkāpās arī torņa virsotnē, un mākoņi tikko sāka pašķirties, ļaujot saulei vietām izgaismot pilsētu pie mūsu kājām. Kad bijām pa visu perimetru sabildējuši Parīzes ainavas un vairs nebija iegansta izlikties, ka esam ieinteresēti šīs pilsētas plānojuma un arhitektūras īpatnībās, beidzot apskāvāmies, un mīļotais vīrietis jautāja: „Nāksi pie manis par sievu?” Un, lai arī nebija nekādu specefektu un pat tūristi nepamanīja, ka viņu klātbūtnē notiek kaut kas tik nozīmīgs (gan jau Eifelī tādas lietas ir ikdiena), biju aizkustināta līdz asarām. Arī gredzens bija sagādāts – tieši manā gaumē, kas ir vērā ņemams sasniegums, jo ikdienā gredzenus nenēsāju un līdz ar to špikeri mājās nebija pieejami. Pa torņa kāpnēm kā lidot nolidojām, un tālākajā pastaigā Parīze šķita divtik skaista. Lai cik banāli tas nebūtu, bet turpmāk pievienosimies visiem tiem romantiķiem, kuriem Parīze ir īpašāka par visām citām pasaules galvaspilsētām.