FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Ingunas bildinājuma stāsts

Sīkumos neiedziļināšos, bet ap pulksten 12 naktī, Roberts lika man paņemt šķiltavas un palīst zem segas... Es galīgā neizpratnē saku, ka man nav šķiltavu un kāpēc man jālien zem segas?

Mūsu bildinājuma stāsts ir visai neparasts, nekas romantisks un ar humora piedevu.


Tā kā man un Robertam ir kopīga meitiņa, kura piedzima 2013.gada septembrī, dienas un naktis bija aizpildītas. Īpaši pat nav jāpiebilst, ka visi, kuri uzzināja, ka gaidāms mazulis, jautāja Robertam par to, kad nu būšot kāzas... Bet Roberts tik noteica, ka, kad pienāks laiks, tad nu notiks.


Stāstu varu sākt ar to, ka pirmdienas vakarā Roberts ar kolēģiem aizbrauca uz Alfu, es ar meitu palikām mājās... Biju mazliet apvainojusies, jo nepaņēma mūs līdzi, gribējās izrauties no mājas mazliet.


Pēc kādas stundas zvanīja Roberta mamma un teica: " Es te skatos savus vecos gredzenus, kāds Tev gredzenam izmērs, varētu es Tev kādu atdāvināt!"


Galvenais, ka pati nemaz izmēru nezinu, pasaku, ka 17... pēc tam sāku domāt, ka man nederētu viņas gredzeni, jo viņai ir smalki pirksti, man pēc grūtniecības tādi apaļāki palikuši.


Vēl nākamajā dienā, Roberta mamma, vedot meitu pie daktera, man saka, ka tur skatījusies savus gredzentiņus, bet sapratusi, ka man neviens nederēšot. Man pat prātā neienāca, kas mani sagaida.


Dienas gāja un nekas neliecināja, ka mans mīļais kaut ko plāno, tikai tāds sanervozējies, bet nospriedu, ka tas dēļ darba.


Pienāca sestdienas vakars, 16.novembris. Meita 10 vakarā saldi aizmigusi, es pēc garās dienas ielīdu gultā... Mīļais arī pēc laika nāca gulēt.


Sīkumos neiedziļināšos, bet ap pulksten 12 naktī, Roberts lika man paņemt šķiltavas un palīst zem segas... Es galīgā neizpratnē saku, ka man nav šķiltavu un kāpēc man jālien zem segas? Šis saka: "Tad paņem telefonu un lien zem segas." Un telefona - ne mana, ne Roberta arī nebija... Viņš aizgāja uz koridori pēc sava telefona, es līdu zem segas. neizpratnē un tumsā zem segas tupēju un gaidīju.


Tad nu Roberts ieslēdzis telefonā gaismiņu, palīda zem segas un viņam rokā bija atvērta kārbiņa ar skaisto zelta gredzentiņu.


Protams, arī jautājums: " Vai kļūsi par manu sievu?"


Biju šokā un pirmajā brīdī pateicu "Nē", bet uzreiz izlaboju un pateicu "Jā" .


Abi lidojām no laimes, un es vēl ilgi pētīju skaistumu savā pirkstā... Un Roberts vēl pajautāja: " Tev patīk?"


Nu bet, protams, ka patika un vēl tagad patīk, un visu atlikušo mūžu patiks.


Tagad gredzentiņš rotā manu pirkstu un pilnā sparā gatavojamies kāzām, mazām, bet sirsnīgām un prieka pilnām.