FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Sandas bildinājuma stāsts

Bet pēkšņi draugi nāca klajā ar paziņojumu, vai es nevēlos aiziet ar Vilni nopeldēties uz baseinu u.tml. jautājumus. Teicu, nē, ejam uz okeānu. Viņi vēl vairāk uzstāja, teicu, ka piekritīšu, ja ielies man šampanieti. 

Tas notika aptuveni trīs gadus atpakaļ, kad mūsu attiecības piedzīvoja septīto gada dienu.


Izlasot noteikti rodas jautājums – septiņi gadi bez bildinājuma?!?

    

Jā, neslēpšu, ka biju gaidījusi jau kādu laiciņu un jau sākusi samierināties, ka laikam tik drīz nebūs, tāpēc varbūt līdz pašam pēdējam momentam man nebija ne jausmas, ka saņemšu bildinājumu…

   

Tas viss notika vienā no Kanāriju salām – Tenerifē, kad bijām turp devušies atpūsties pēc pirmā meitiņas dzīves gadiņa. Bet, lai būtu interesantāk, visu pēc kārtas...

   

Uz Tenerifi devāmies kopā ar labiem draugiem, kuri tajā vasarā bija mijuši gredzenus.  Pirmajās dienās apmeklējām salas ievērojamākās vietas, kad nolēmām doties apskatīt Teides vulkānu. Lai to izdarītu, bija jānoīrē mašīna, ko nolēmām arī darīt. Šo uzdevumu uzticējām izdarīt puišiem. Kad puiši atgriezās, paziņoja, ka mašīnu varēšot tikai noīrēt pēc 2 dienām un nolēmām plānoto rītdienu izmantot gulšņāšanai pludmalē.

   

Pienāca rītdiena, bet neesmu no ilgajām gulētajām pludmalē un draudzene ierosināja doties iepirkties. Man divreiz nebija jāsaka un jautāju: cik mums laika puiši dos?! Puiši saskatījās un atbildēja, ka varētu dot laiku līdz pēcpusdienai, jo viņiem esot, ko darīt.

   

Tā nu devāmies ar draudzeni iepirkties, bet manās domās – puiši devās savās darīšanās. Kā izrādījās pēc tam, tad puiši bija devušies šajā laikā uz salas galvaspilsētu pēc saderināšanās gredzentiņa ar īrēto mašīnu. Jā, jā ar to pašu, kura priekš manis bija aizņemta īstajā dienā, kad vēlējāmies doties uz vulkānu. Kā izrādās – viss šis plāns bija „atstrādāts”.

   

Dodoties iepirkties, bija situācija, ka puiši devās uz bankomātu, lai meitenēm piešķirtu iepirkšanās budžetu. Šajā situācijā es ar Vilni gāju pa priekšu un draugi aizmugurē. Vilnis apzināti, sadevis roku, atrādīja draugiem, lai aptuveni saprastu, cik lielu gredzentiņu jāpērk, jo diemžēl, Vilnim bija īpaši sarežģīti to izdarīt, jo nenēsāju gredzenu, lai papētītu, nomērītu tā izmērus.

   

Protams, nākošajā dienā mēs devāmies uz Teides vulkānu, līdz pienāca pēdējais vakars Tenerifē. Pēdējam vakaram bijām sarūpējuši šampaniešus, lai dotos tos iemalkot okeāna krastā.

   

Bet pēkšņi draugi nāca klajā ar paziņojumu, vai es nevēlos aiziet ar Vilni nopeldēties uz baseinu u.tml. jautājumus. Teicu, nē, ejam uz okeānu. Viņi vēl vairāk uzstāja, teicu, ka piekritīšu, ja ielies man šampanieti.

   

Tā arī notika (šajā brīdī es atkal biju neapzināti izjaukusi bildinājuma detaļu). Paņēmu šampanieti un ar Vilni aizgājām.

   

Kad bijām nopeldējuši, Vilnim teicu: „Ejam pie Natālijas un Kristapa”, lai varam doties beidzot uz okeānu.

   

Uz ko Vilnis atbildēja: Natālija jau atsūtīja sms, ka, viņi nevarējuši mūs sagaidīt un aizgājuši, ka viņi mūs jau tur gaidot.

   

Devāmies uz okeāna krastu, bija jau iestājusies tumsa. Devāmies uz vietiņu, no kuras paveras skats uz visu Las America kūrortu, kuru atklājām pirmajā vakarā. Nonākot pie taciņas, tā visa bija izgaismota svecītei un vietā, kurā plānots bija pasēdēt, bija nolikta balta sedziņa, ar rožu lapiņām un šampanieti.

   

Skats bija pasakains, bet vēl pasakaināks bija brīdis, kad Vilnis pasniedza saderināšanās gredzentiņu. Nevis gredzentiņā bija tas spēks, bet apziņā, ka būsim kopā mūžīgi...


P.S. Bilde no Tenerifes ceļojuma 

 

Untitled.jpg - 160.33 KB