FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Elīnas un Jāņa bildinājuma stāsts

Iedomājieties vien – mēs ar Elīnu būsim visaugstāk no zemes visā Baltijā, kad tas notiks! Izņemot tos, kuri sēž lidmašīnās.

No joka līdz bildinājumam!


JĀNIS


„Cik kalnains un līkumains ceļš!’’ iesaucās Elīna, tuvojoties Munameģim kādā novembra sākuma rītā. Saule mūs nelutināja, bija diezgan pelēks un mitrs laiks, bet mēs tuvojāmies tam, lai to dienu padarītu par vissaulaināko. Cerēju, ka mans satraukums neliek par sevi manīt, bet mums abiem bija viena kopīga sajūta – mēs bijām laimīgi, ka esam divatā.


Frāzi no latviešu kino klasikas „Aizved mani uz Munameģi!” biju dzirdējis jau pirms dažiem gadiem un nu beidzot biju sasparojies to izdarīt, jo zināju, ka tas Elīnu iepriecinās. Bet visvairāk uztraucos, lai Elīnu iepriecinātu pats galvenais iemesls, kāpēc uz turieni dodamies. Kādēļ Igaunija? Nekad iepriekš nebiju apmeklējis Igauniju un arī tas, ka laikam jau Munameģim piemīt kaut kas īpašs, ja jau tas ir 6m augstāks pat par mūsu vareno Gaiziņu. Iedomājieties vien – mēs ar Elīnu būsim visaugstāk no zemes visā Baltijā, kad tas notiks! Izņemot tos, kuri sēž lidmašīnās.


Gredzenu Elīnai biju iegādājies dažas dienas pirms tam, nervozi  staigājot pa juvelieru veikaliem un uztraucoties, vai viņai derēs un vai  patiks. Izmēru nezināju, tikai to, ja man neies virsū uz mazā pirkstiņa, tad viņai derēs uz īstā pirksta. Izvēlējos tādu, kas noteikti patiks Elīnai. Bija doma par balto zeltu, bet izvēlējos sarkano, jo viņa dod  priekšroku tam.


Gredzentiņš bija īpaši slepeni paslēpts automašīnā, bet pirms devāmies Munameģa virsotnē, es atgriezos līdz auto, lai to paņemtu, aizbildinoties, ka esmu aizmirsis īpašu šokolādi. Šokolāde ir Elīnas vājība un viņa noticēja.


Lai gan ar auto pie Munameģa virsotnes var piebraukt ļoti tuvu, tik un tā vēl jāpievar varenas kāpnes ar neskaitāmiem pakāpieniem un es nevarēju likt Elīnai to darīt pašai, ņēmu viņu rokās un uznesu, kaut gan viņa pretojās un uztraucās, ka man grūti, patiesībā viņai tas pat vairāk, nekā patika.


Nonākot pie skatu torņa, redzējām, ka iespējams esam pirmie apmeklētāji tajā dienā. Torņa virsotni sasniedzām saviem spēkiem pa kāpnēm, liftu neizmantojām. Līdz augšai – 10 stāvi. Kā jau minēts, diena nebija saulaina un tālāk par priežu galotnēm neredzējām, manu dzimto pilsētu Alūksni apskatīsim nākamreiz.


Mans plāns bija piepildījies – augšā bijām divi vien. Tikai Dievs būs mūsu liecinieks! Lai gan kopā bijām jau nedaudz vairāk nekā 5 gadus, mani pārņēma milzīgs uztraukums, ceļi grīļojās, sirds sitās un nezināju, vai spēšu saņemties, tik traki bija! Taču noķēru brīdi, kad Elīna skatījās uz citu pusi, nometos uz viena ceļa un bailīgi saucu Elīnu: „Zaķi!”. Viņa pagriezās un pārsteigumā ar rokām saķēra seju. Tad es kaut kā saņēmos pajautāt: „Vai būsi mana sieva?”. Un jāvārda vietā saņēmu: „Protams!”.Tad uzvilku viņai gredzentiņu, tas derēja kā uzliets, un mēs bijām laimīgi, nodevāmies kaislīgam skūpstam.


Pēc tam, nedaudz attapušies, čāpojām lejā un Munameģa ieejas darbiniece nevarēja nepamanīt mūsu prieka asaras un jautājoši skatījās uz mums. Tad Elīna parādīja gredzenu pirkstā, un tā nu igauņu kundze kļuva par pirmo, kas mūs apsveica un uzdāvināja skaistu Munameģa kartiņu.


Tad, kļuvuši vēl reizes simts laimīgāki, nekā bijām iepriekš, devāmies uz Tartu nosvinēt mūsu saderināšanos divatā skaistā viesnīcā un skaistā pilsētā. Elīna tikai vēlāk pateica „Jā”, pirms tam mani ķircinot, ka teikusi tikai „Protams”. Nākamajā dienā devāmies par to paziņot vecākiem un māsām, kur arī nosvinējām saderināšanos ģimenes lokā.


Tāda bija mūsu īpašā diena un tagad ar nepacietību gaidām mūsu kāzu dienu. Sakām paldies Dievam un liktenim, ka tas mūs savedis kopā, ka esam atraduši viens otru. Tādu mīlestību novēlu visiem cilvēkiem!


ELĪNA


Attiecību sākumā kopīgi skatījāmies filmu „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kur ļoti iepatikās frāze un epizode – „Aizved mani uz Munameģi!” Un tā šī frāze man kļuva īpaši mīļa, ka reizēm mēdzu to teikt Jānim kā joku, līdz brīdim, kad tiešām mani aizveda uz Munameģi!


Tika plānots romantisks izbrauciens divatā, kuru izplānoja un organizēja Jānis, es viņam pilnībā uzticējos (viņš parasti uzņemas vadību par šāda veida izbraucieniem un pārsteidz mani, tādēļ nekas aizdomīgs nelikās). Ceļā viņš atklāja, ka braucam uz Munameģi, es pārsteigti pasmaidīju, jo līdz šim tas viss bija kā joks. Nonākot galā jutu, ka viņš nervozē, pa mašīnu kaut ko rosās un knosās, sakot, lai neskatos, esot sagatavojis īpašu šokolādi, es tam noticēju. Lai tiktu virsotnē līdz skatu tornim, ir jākāpj ļoti augstu, ko Jānis izmantoja, lai mani palutinātu un uznesa līdz augšai.


Diena bija vēsa un miglaina, tādēļ neko tālāk par dažiem metriem no skata torņa virsotnes, neredzējām, bet tas mani nemaz neuztrauca, jo galvenais ir piedzīvojums un kopā būšana. Augšā bijām divatā un vienā brīdī sajutu lielu satraukumu (Laikam tas strāvoja no Jāņa), it kā kaut ko nojaustu. Tajā brīdī es cītīgi kaut ko stāstīju un rādīju Jānim, bet sapratu, ka manī neviens neklausās tikai trīcošā balsī saka- „Zaķi!” es pagriezos un ...tur nu viņš tupēja uz viena ceļa ar zilu mazu kastīti, savās trīcošajās rokās- redzot šo skatu, man sagrīļojās galva, jo sapratu, ka ir pienācis brīdis, ko biju izsapņojusi jau kopš bērnības!


- Vai būsi mana sieva?


Pirmais, kas dabiski spruka ārā, bija lielākās laimes asaras manā mūžā un tad skaļš un pārliecināts- PROTAMS!!!! (Uztraukumā JĀ nepateicu)


Šis brīdis likās, it kā mēs lidotu, laiks apstājās un esam tikai mēs divi. Klusējot, baudot šo vienreizējo mirkli un skatoties viens otram acīs, kurās bija pateikts viss, jutāmies neaprakstāmi!   Uz zemes nokāpām nu jau jaunā statusā, citās izjūtās un emocijās, arī darbiniece pamanīja mūsu sajūsmu, apsveica un uzdāvināja Munameģa kartiņu, kura ir kā neliels simboliņš mūsu saderināšanās dienai.


Pēc tam devāmies uz Tartu, kur Jānis bija rezervējis viesnīcas numuriņu 5* viesnīcā, kur turpinājām svinēt skaisto notikumu un jutāmies pasakaini! Jāņa bildinājums bija tik īpašs, patiess mirklis, kuru atceroties, vēderā miljoniem taureņu izlido cauri...


Šādas bija sajūtas un mūsu īpašā diena no abu skatu punktiem, bet visu, ko piedzīvojām uz papīra grūti izlikt, tas ir jājūt ar sirdi un dvēseli. Nespējam sagaidīt, kad pēc 6 mēnešiem būsim sieva un vīrs - viena ģimene!!!!