FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Mārtiņa un Annas bildinājuma stāsts

"VAJAG IEBRIST!"
Bildinājumā piedalās divi. Tāpēc arī stāsti mums divi. Viens mans, viens Mārtiņa – abi esam viens otra stāstus lasījuši, bet versijas saskaņojuši neesam. 

Šur tur esam runājuši viens otra vārdiem, šur tur nē, viens caur otru piepildot bildinājuma notikumu kā šaha laukumu – pa vienam gājienam vien, līdz kamēr – šahs un mats, es padodos, viņš padodas, es uzvaru, viņš uzvar. Mēs iebrienam vieni un izbrienam citi.


Mārtiņa stāsts


Lidosta check-in, bāgāžas pārbaude, ak, neapdomīgais, pie metāla detektora būs jāizvelk viss kabatu saturs kastēs uz skeneriem. Bildinājuma geredzenu kastītē es nu tā negibētu atrādīt lidostas darbiniekiem un reizē arī saviem līdzbraucējiem. Man, „pēkšņi” vajag pēdējā brīdī uz darīšanām un tad nesteidzoties var notikt mantu pārkārtošana. Atgriežos laimīgs un pārējie man uzsmaida, it kā mani saprastu.. „It kā”, jo nolēmu nevienu no pārējiem līdzbraucaucējiem neinformēt par saviem privātajiem ceļojuma plāniem.


Alikantē, Spānijas dienvidu pilsētā, vienā no dažām šai dienvidu zemē, uz kuru vieglu ceļavēju garantē Ryanair, augusta beigās ir karsti. Mūsu piecu cilvēku kompānijai šī ir pirmā diena Spānijā. Un iepriekš aprakstītā „krīzes situācija” ceļojuma laikā atkārtojās vairākkārt dažādās vietās un ar dažādiem paņēmieniem.


Dodoties piedzīvojumā uz svešām zemēm, kur katru dienu mēs pavadīsim jaunā vietā un satiksim jaunus cilvēkus, ir grūti paredzēt visus apstākļus un situācijas un līdz sīkumiem izplānot, to svarīgo brīdi, kurā it kā katrai sīkākai detaļai ir nozīme, un tajā pašā brīdī nav nekam vairs nozīmes. Brīdis, ko tik daudzi ir savās galvās iztēlojušies, ko es teikšu, kāds būs gredzens, kāda būs reakcija, kur mēs atradīsimies, kā pateiksim pārējiem un kā to vēlāk visu atcerēsimies un pārcilāsim savās galvās.


Apņemos sevi ļoti nedzīt stresā ar fantazēšanu, jo mēdz tracināt, ka kaut kas neizdodas tieši pēc plāna. Bet esmu pieņēmis lēmumu, ka to darīšu šī ceļojuma laikā un izmantošu kādu no ceļojuma dāvātajiem brīžiem. Ha, tikai kuru, kā zināt, ka nākošais vakars par šo nebūs piemērotāks.


Pēc vairākiem fantastiskiem vakariem ko mūsu kompānija piedzīvoja, man ir skaidrs, ka šo ceļojuma atlikušo daļu es nepārvērtīšu par mūsu saderināšanās ceļojumu, bet izdarīšu to pēdējā dienā, lai papildus visam piedzīvojumam, varētu doties mājās kā jaunā ceļojumā.


Tikai ik reizes pie - pusdienu galda dažādos restorānos es ielūkojos makā, kur stāvēja gredzens, es paskatījos uz to un uz Annu, un pie sevis nosmīnēju, tu nevari iedomāties, ha, ja tu zinātu, ha.


Šī diena ir pienākusi, mēs braucam uz „La Tomatina” zināms kā slavens tomātu kauju festivāls Valencijas piepilsētas ielās. Braucot uz turieni es kastīti pārvietoju atkal uz bikšu kabatām, un man šķiet, ka viņa to pamana, viņa skatās man acīs un smaida, „es zinu ko tu vēlies darīt, es gaidu šo brīdi un ceru, ka tu mani spēsi pienācigi pārsteigt, ko Tu man teiksi” šādas sajūtas man liek justies neērti un nepārliecinoši.


Elektrizējoša gaisotne, īpanējs aromāts pilsētā, tomēr lielā pūļa dēļ asinskaujas paliek līdz galam neizbaudītas, atliek, kārtējo reizi bildināšanas pasākumu atlikt un cerēt uz pēdējo vakaru.


Esam skaistā vietā un jauki pavadam vakaru pie vakariņu galda, un es jau varu diezgan detalizēti iztēloties ši vakara tupmāko ritējumu - romantiskais vakars pie futbola elCalssico: Barselona pret Real neizdosies, es saprotu, ka visu apkārtējo klātbūtnē es šo vakaru nesagrozīšu tā kā man tas būtu pa prātam. Mani tas sāk uztraukt. Es uzstāju, ka mums jāaizlaižas divatā.


Piejūras pilsētā – tā vieta būs jūra, mēs bridīsim ūdenī, un, redz, pilnam komplektam mēness arī ir gandrīz pilns un vēros mūs no jūras puses. Nevarētu teikt, ka es šo biju saskaņojis ar astrologiem. Bet plāns ir gatavs.. mazs sīkums - klintis ir fanatstiski apstādājis tēlnieks daba, te pat ir, kur ērti apsēsties, bet ūdenī iebrist nevar.. ‘nav pēc plāna” nodomāju „jāmeklē pieejamāka pludmale” viņa jauš, ka esmu nemierīgs, mēģinu slēpt, bet tomēr uztraukums dod par sevi manīt, staigājam pa Alikantes ielām, te kaut kur ir jābūt pludmalei, taču, pateicoties pakalniem un ielejām un ielām, kas met riņķa līnijas cienīgus līkumus - ir piemeties vadātājs, mēs maldoties esam nonākuši punktā, kurā esam bijuši, varat iedomāties, ko pie sevis sāku pārdzīvot – kas tas par joku, spēle, ironija, man nekad nav bijis ģeogrāfiskais idiotisms, bet šodien.. tagad, kad ŠĪS BRĪDIS tuvojas.


Beidzot, vadātājs ir atkāpies, mēs esam pludmalē, mēness vēlaizvien uzturas jūras pusē, un par gredzenu viņa tomēr neko nenojauš, tas viss izraisa patiesu sajūsmu nu mēs metamies uz peldi, „pa pliko”, un gredzens vēl atrodas savā kastītē turu, to cieši ieskautu rokā.. es saku „skat ko es atradu”, šī, manā galvā, jau vairākkārt šovakar izspēlētā epizode man jau sāk šķist novazāta, bet viņa notic un baidās un grib redzēt un viņš iemirdzas līdz ko paveru pirkstus, viņa saprot kas tas ir un ko tas nozīmē..


Jā, tas liek sirdij pamatīgi dauzīties. „Vai Tu būsi mana Sieviņa”, smejas un raud, viļņi mūs nēsā. Un jauns ceļojums mūsu dzīvē var sākties.


Annas stāsts


Alikantē, Spānijas dienvidu pilsētā, vienā no dažām šai dienvidu zemē, uz kuru vieglu ceļavēju garantē Ryanair, augusta beigās ir karsti. Arī naktīs. Mūsu piecu cilvēku kompānijai šī ir jau devītā diena Spānijā. Pārējie ceļabiedri dienvidos jau bijuši, bet mēs ar Mārtiņu tikai nupat sākam aprast ar palmām, ar negaršīgajiem dekoratīvajiem apelsīniem un erotiska paskata vīģēm, ar arābu kultūras iedvesmotajām flīzētajām ielām un apsmidzinātājiem virs vēlo vakariņotāju galvām. Rīt priekšpusdienā lidosim mājup. Trakais dienvidu piedzīvojums būs galā. Bet priekšā vēl pēdējā karstā nakts. Varētu vēl mazliet vino blanco, varētu vēl mazliet skaļu sarunu ar nupat sastaptajiem, varētu pabaudīt vēl dažas jaunas nesagaršotas garšas, bet Mārtiņš klusu, tā lai nedzird pārējie, saka:


„Es gribu šovakar ar tevi divatā.”


Divatā? Mans Mārtiņš, kompānijas dvēsele, un pēdējā naktī divatā!


„Nē, pasēžam ar visiem, parunājamies! Taču pēdējā nakts!”.


Viņš kļūst īgns. Es īgņojos par viņa īgnumu:


„Eu, nu, kas tev kaiš? Nesaprotu, kas tev nepatīk – kas var būt labāk – interesanti cilvēki apkārt, ceļojums neticami izdevies, jūra deguna galā!”


„Es negribu vairs tos ārzemniekus, es viņus nesaprotu. Gribu ar tevi divatā.”


Es joprojām nesaprotu, bet piekrītu – nu, ja reiz tik ļoti divatā, tad jau var arī divatā. Visi dodas atpakaļ uz hosteli. Šonakt futbols, esot jāskatās spēle. Mēs pasakām, ka iesim laikam pastaigāties. Ilgi nebūsim. Ejam pa flīzētajām ielām un klusējam. Priekšā jūra. Tumsā izlavierējam starp kokiem, pārrāpjamies palielākai kāpai un esam nonākuši pasakainā vietā – klinšaina pludmale, jūras viļņos margo pilnmēness. Kāpelējam pa klintīm augšup un lejup, meklējot pieeju ūdenim. Nekā – ja arī kaut kur var norāpties, tad ūdens virmo melns un bīstams – nevar saprast, vai, ja spers soli, neiekritīs kādā klintsbedrē. Bet man te patīk. Klintis jūras apmīļotas gludas kā tādi marmora soliņi.


„Klau, Mārtiņ, paliekam šeit, pasēžam. Paskaties, kāds skaistums! Man arī jau apnika kāpelēt. Pārējie gaida. Pasēžam nedaudz un ejam atpakaļ.”


„Nē! Es gribu iebrist ūdenī!”


„Nu, bet te nevar iebrist!”


„Tad meklējam, kur var!”


Kas tas par spītu? Ne viņš liels peldētājs, nekā! Un es jau arī šajā ceļojumā nekāda peldētāja neesmu – tikai šovakar beidzot sazin kāpēc esmu noņēmusi ģipsi no labās rokas – „aksesuāru”, kurš mani izdaiļoja visu ceļojuma laiku. Iepriekš tā arī peldējos – ar kreiso roku airēju, labā ar visu ģipsi gaisā.


Mēģinu ieklausīties, mēģinu saprast, mēģinu, kā man tobrīd šķiet, saglābt pēdējo nakti – VAJAG iebrist ūdenī? Labi, meklējam, brienam. Un mēs meklējam un brienam, meklējam un brienam, meklējam un brienam. Tikai nevis ūdenī, bet šurp un turp pa ieslīpajām un līkumotajām Alikantes ielām. Pēc kādas stundas meklēšanas (Neticami! Piejūras pilsētā stundu meklēt pludmali, kurā jau esam iepriekš bijuši!) Mārtiņš strauji apstājas:


„Mēs te esam jau bijuši! Es atceros šitos plankumus uz asfalta! Mēs ejam pa apli!”


Man nāk smiekli – ārprāts, šitā apmaldīties, to vēl pacensties vajag! Bet Mārtiņš ir nopietns:


„Kā tev liekas – vai viss šis kaut ko nozīmē?”


„Kā – ko nozīmē? Nē, nu tas nozīmē, ka mēs esam idioti!”


„Nē... Nu, tas – ka mēs tā maldamies...”


Un atkal jau – nesaprotu. Parasti tā, kas meklē nozīmes un zīmes, esmu es.


„Nē, man liekas, ka tas neko nenozīmē.”


Un tad kaut kas noklikšķ. Jāiet tur! Dažas minūtes un mēs esam pludmalē. Beidzot viņš ir priecīgs – te ir ūdens, te var iebrist, te ir mēness, tur ir palmas, tepat netālu rēgojas arī jau redzētās klintis, bet uz otru pusi – midžinās pludmales naktsdzīves iedegtās uguntiņas. IR!


„Ejam peldēties!” viņš saka.


„Bet man nav peldkostīma.”


„Tas nekas, ejam tāpat!”


Viņš mani ir aizrāvis. Jau atkal, kā vienmēr. Tagad arī man VAJAG iebrist. Drēbes nost un skrienam ūdenī. Mantas paliek krastā, telefoni, pases, maki – vissviens VAJAG iebrist! Ūdens ir tumšs un silts un viļņi reizēm tik lieli, ka gāž nost no kājām. Es skrienu pa priekšu, lēkāju pāri viļņiem un skaļi smejos. Pēkšņi viņš saka:


„Paklausies, es kaut ko atradu!” Viņš tur kaut ko aizvērtās plaukstās.


„Ko tad? Fui, man bail! Tas ir gliemežvāks? Medūza? Parādi!”


Viņš atver plaukstas. Tumsā īsti nevar saskatīt, bet kaut kas spīguļo. Ak, mans dievs! Visa mana būtība saviļņojas kā jūra, kas mani šūpo.


„Būsi mana sieviņa?” Es nevaru parunāt. „Tas gredzens tāds, kā tās puķītes, ko tu zīmēji uz klades malām, kad studēji.” Es nevaru parunāt. Krītu viņam ap kaklu un elsoju – smejos vai raudu, pašai joprojām nav skaidrs.


Un tad mēs brienam krastā: iebridām vieni, izbrienam mazliet citi. Mārtiņš man mazliet radies no jauna: tik daudzreiz redzētu, es esmu viņu ieraudzījusi vēlreiz, tik daudzreiz dzirdētu, es esmu viņu sadzirdējusi citādi. Viņš bijis tikko tik stiprs, bet arī tik neaizsargāts. Mēs esam bijuši tikko vēl kailāki viens otra priekšā nekā jebkad, tāpēc mazliet trīcam.


Pēc tam sēžam un dzeram šampanieti – pludmales bāriņš iežēlojies par mūsu „Please, can we get just two glasses of champagne? We just got engaged!” un patur bāru vaļā pusstundu ilgāk. Mana galva pilna jautājumiem: „Bet kā tu..? Bet pa kuru laiku tu..?” Sarunājam, ka drīkstēšu uzdot pa vienam jautājumam katru dienu.


Šodien jautājumu vairs nav. Šodien es zinu, ka precēsimies šī gada 13.septembrī, piektdienā – 6. iepazīšanās gadadienā. Tā būs baltākā melnā piektdiena manā mūžā! Tā būs diena, kad, paliekot pašiem, vēlreiz kļūt mazliet citiem, diena, kad VAJAG iebrist.