FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Evijas un Gata bildinājuma stāsts

2012. gada 1. septembrī, kad mans tēvs mani ved uz baznīcu un smaidīdams jokojot jautā: „Vai braucam? Tu vēl vari pārdomāt!” esmu miera pilna...

Tik mierīgu, nosvērtu un pārliecinātu par to, ko esmu apņēmusies darīt turpmākajā stundā, dienā un dzīvē, es sevi atceros ļoti retas reizes. Es nosmaidu un saku: „Braucam, mans topošais vīrs mani jau gaida!” Un jau tad es acu priekšā redzu viņa smaidu brīdī, kad kopā ar tēti ieiešu pa baznīcas durvīm un tuvušos viņam starp baznīcas solu rindām. Es zinu, ka viņš smaidīs, knapi valdīs asaras un man ausī iečukstēs – tu esi tik skaista! Es atbildēšu ar „es tevi ļoti mīlu”. Viņš lēni un bijīgi pasniegs man kāzu pušķi, kas būs floristes pārsteigums mums, un mēs, mācītāja aicināti, pieiesim pie altāra, smaidīsim un jau pavisam drīz viens otram zvērēsim mūžīgu uzticību un mīlestību.


Mūsu kopīgā stāsta sākums meklējams jau ļoti sen. Man tad kādi sešpadsmit, viņam deviņpadsmit. Koķetais jaunietis man uzsmaida ik reizi, kad viņu satieku. Vēlāk garas sarunas interneta sarakstēs un vēstulēs. Vēl pēc kādiem gadiem kopīgi jūras apmeklējumi, naksnīgas pastaigas pa pilsētu vai pastaigas pa vietējo mežu agros rītos, baidot sēņojošās kundzītes, kuras vien nosmaida, ka divi jauni cilvēki jau astoņos rītā piemodušies un bauda svaigu gaisu pastaigās (īstenībā, nemaz neesam gājuši gulēt pēc trakas ballītes vietējā klubā). Vēl vēlāk – divi mēģinājumi būt kopā, kas abi beidzas ar kaut kā nesadalīšanu. Un tad, nu jau gandrīz pirms pieciem gadiem, vēl viens mēģinājums... kurš rezultējies tajā, kas mēs viens otram esam šodien.


Kad Gatis mani bildina, esam kopā gandrīz četrus gadus. Agrs 8. februāra rīts. Mana dzimšanas diena. Darbā kā katru rītu jābūt pusdeviņos, turklāt, otrā Rīgas galā, tādēļ modinātājs telefonā iestatīts uz skaļu un nerviem krītošu zvanīšanu uz septiņiem.


Viņš knosās un grozās pa gultu visu nakti. Nemierīgs! Kad pāris reizes naktī pamostos, nodomāju, ka viņu droši vien retu reizi moca kādi murgi. Sapņus viņš redz vien pāris reizes gadā, taču tad miegs vienmēr ir saraustīts. Ap sešiem no rīta dzirdu, ka viņš izraušas no gultas, klusītiņām aiztipina līdz virtuvei un sāk darboties – čab papīri, maisiņi, kaut kas krīt, kaut kas tiek pacelts...


„Ziedi dzimšanas dienā?” pie sevis nodomāju. Istabā ieslēdzas gaisma, un, kad esmu atvērusi ar miegiem pilnās acis, viņš notupies pie gultas uz ceļiem un mēģina kaut ko teikt. Pār lūpām kādu brīdi nenāk skaņa. Satraucies, pamatīgi satraucies. Skatās man acīs un smaida! Tik apmulsis, taču laimīgs! Pār lūpām izskan – Pelēn... Un manā priekšā viņa rokās parādās mīksts lācēns baltā fraciņā. Pieceļos gultā sēdus, vēlreiz izberzēju acis, jo tā vien šķiet, ka uz lācēna ietērpa kaut kas rakstīts.


„Vai Tu beidzot precēsi to savu Gati?” es lēni izburtoju. Pārlasu vēlreiz, tad vēlreiz. Acīs sariešas asaras, sirds sitās kā negudra, viss acu priekšā aizmiglojas. Esmu laimīgākā sieviete pasaulē un saprotu, ka šis agrais rīts ir labākā dzimšanas dienas dāvana, ko viņš man varējis jelkad pasniegt. Es kratu galvu un kliedzu – jā, jā, protams, kaut šodien, jā!!! Vēlāk vīrs stāsta, ka laimes apjukumā, esmu vien viegli pamājusi ar galvu un klusi nočukstējusi – jā. Acīmredzot, iekšējās emocijas tajā brīdī bijušas tik spēcīgas, ka manā atmiņā ir sajūta, ka „jā” vārdu esmu izkliegusi tik skaļi, ka visi blakus kaimiņi rīta agrumā uzzinājuši mūsu jaunumus.


Pēc lāča Gata rokās parādās maza kastīte, kurā iekšā gredzentiņš. Tik skaists! Mana draudzene vēlāk komentē: „Nu tāds vienkāršs, tavā stilā...”, bet es nosmaidu un zinu, ka tas nav ne pieticīgs, ne vienkāršs. Tas ir tieši tāds, kādu vienmēr esmu vēlējusies. Abi smejamies, jo nezinām, uz kuras rokas to tagad jāvelk. Tas der tieši laikā! Skatos te uz viņu, te uz gredzentiņu, te rokās saspiežu lāci, kas būs mans mīļākais lācis pasaulē, te atkal uz viņu... No mugurpuses viņš izvelk arī ziedu klēpi un mīļi mani noskūpsta: „Mīļš sveiciens Tavā dzimšanas dienā, Pelēn...”


Asaras pa gaisu. Apkrītu viņam ap pleciem un raudu! Aiz laimes. Viņš kluss, samulsis un nesapratnē: „Viss kārtībā, Pelēn?”  „Nu bet, protams,” pie sevis domāju, bet neatbildu. Tikai ieķeros viņā vēl spēcīgāk. Negribu laist vaļā, nekad vairs.


Atlikusī diena paiet kā pūkainos, mīkstos, baltos mākoņos. Darbā ik pa laikam paskatos uz labās rokas pirkstiņu, kuru rotā skaistākā zīme – viņš grib mani precēt! Tā vien šķiet, ka visu laiku smaidu. Kad vaigu muskuļi sākuši sāpēt, liekas, ka arī visi apkārtējie zina, kas ar mani noticis šajā rītā. Tikai pēcpusdienā, kad sāku ar mazliet vēsāku prātu atcerēties agro rīta cēlienu, sāku domāt par to, vai viņš saprata? Vai viņš saprata, cik ļoti es viņu mīlu un cik ļoti arī es viņu gribu precēt? Vai viņš maz zina, ka sajūta, ka tieši viņš būs mans vīrs un nākotnē arī bērnu tēvs, es apjautu jau tad, kad pirmo reizi satikās mūsu acu skatieni un viņš tā koķeti un viltīgi man uzsmaidīja? Vai viņš zina, ka visi tie mēģinājumi, kas bija pa vidu, mūs abus tikai norūdīja, lai pirms pieciem gadiem mēs atkal viens otrā varētu pavērties ar jau neviltotu, citādu un patiesu skatienu? Vai viņš zina, ka jau tad, kad kautri viņam pirmo reizi pateicu „es tevi mīlu” es biju gatava teikt viņam „jā” vārdu? Vai viņš zina, ka...


Mēģinu savas sajūtas kaut mazliet ietilpināt garajā SMS, ko nosūtu viņam ar vēl vienu „jā” vārdu, kas nu viņam glabāsies arī mobilajā telefonā.


Tikai tās dienas vakarā, kad jaunumi pa telefonu izstāstīti mūsu vecākiem un māsām, uzzinu, ka gandrīz mēnesi atpakaļ Gatis, ietērpies uzvalkā, ieradās pie maniem vecākiem ar ziediem un kūku, lai lūgtu manu roku. Ķiršu kūka, ko viņi tad kopā ēduši, satraucoties par to, ko Gatis viņiem vēlas paziņot pirmdienas vakarā viens pats bez manis, nu jau kļuvusi par tradīciju, paziņojot ģimenes locekļiem kādus jaunumus vai svinot kādus nozīmīgus notikumus. Mūsu kopīgās draudzenes vēlāk saviem draugiem stāstīs – tā ir īsta romantika, mūsdienās lūgt vecākiem meitas roku...


Ilgāku laiku nedomājam par kāzu datumu. Izrunājam vien to, ka, ja nesanāks šogad, varam rīkot kāzas arī nākamajā gadā. Galu galā – kāzas ir lieli finansiāli izdevumi un pamatīgs laiks, kas jāvelta, sagatavojoties šim pasākumam (jo mēs zinām, kādas kāzas gribam, un zinām, ka rīkosim tās paši). Taču pēc tam arvien biežāk doma par kāzu atlikšanu uz nākamo gadu mums vairs nepatīk. „Laika pietiks, arī ar finansēm kaut kā sarausim,” sakām viens otram.


1.septembris – zinību diena. Radinieki un draugi smejas, ka mūsu laulības būs kā zinību iegūšana visa turpmākā mūža garumā.


Tā ir skaista atvasaras diena. Nav ne pārāk karsts, ne auksts. Kad mērojam ceļu no viena pieturas punkta uz citu, Dieva svētību apstiprina nelielās lietus lāses. Kā kāpjam ārā no mašīnas, lietus pierimstas un saule iekrāso skaistos gubu mākoņus zeltītā nokrāsā. Vedējmāte Elīna saka – kas var būt skaistāks par līgavu baltā kleitā uz lielo, tumšo mākoņu fona.


Visu dienu esam viens otram līdzās. Sakot „jā” vārdu, izturot mūsu lielisko vedēju sarūpētos pārbaudījumus, viesu namā pie galda baudot vakariņas (kad stresa līmenis izaudzis līdz pašam augstākajam līmenim un liekas, ka neko nav iespējams norīt, jo priekšā vēl viss vakars un tik daudz izdarību). Esam līdzās viens otram, kad saprotam – pienācis laiks mūsu pirmajai kāzu dejai. „Mēs tiksim galā,” viņš iečukst man ausī un pakutina manu snīpi. Mēs esam viens otram līdzās, kad pusnaktī sveču izliktā alejā dodamies uz vītolu ieskautu mičošanas vietu, lai latviešu tradīcijās viens otram vēlreiz solītu roku un sirdi. Kopā dalām pūru un kopā griežam kūku, kopā līdz pieciem rītā ar viesiem ierībinam deju placi un dziedam. Kopā atvadāmies no viesiem, kad tie mūs pavada ar miega dziesmu, un kopā ieraušamies gultā zem segas, kur vēl ilgi pārrunājam šīs garās, taču tajā pat laikā tik ātri pagājušās, dienas notikumus un iespaidus. Kopā mostamies nākamajā rītā, kad jaunā dāvinātā gultas veļa mūs abus nokrāsojusi rozā... Kopā

sveicam viesus otrajā kāzu rītā, cienājot visus ar karstu soļanku. Kopā pavadām to dienu un visas turpmākās dienas. Kopā esam priekos un bēdās, smaidos un asarās...


Draudzene vēl nesen man jautā: „Vai tas, kā vīrs Tevi bildināja, bija tā, kā Tu to biji iedomājusies?” Mēs katra jau no mazotnes esam kādreiz iedomājušās par to, kā tas būs. Kā tas būs, kad mūs bildinās, kā tas būs, kad mēs baltā kleitā teiksim „jā” vārdu tam vienam vienīgajam, kā tas būs – saprast, ka tieši šis vīrietis ir tas viens vienīgais... Kā tas būs?


Mana vīra bildinājums bija pavisam īpašs, nebeidzami skaists, patiess un emociāls mirklis, kuru atceroties, smaidu un pie sevis klusi nopūšos. „Tās emocijas bija tieši tādas un vēl stiprākas, kādas biju reiz izsapņojusi. Tieši tādēļ taču es viņu tik ļoti mīlu,” es atbildu draudzenei un zinu, ka skaistāk to nevarēja izdarīt!


Kad vīram saku, ka iesūtīšu stāstu par bildinājumu jūsu konkursam, viņš klusi nosaka – nu aizsūti, tik uzraksti mazliet smukāk, kā bija... Sasmejos! „Dumiķi, tas taču bija skaisti...” Viņš samulst un noskūpsta mani. Jā, tieši tāpēc es viņu tik ļoti mīlu.


„Un pāri visam tam, lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.” [Kol. 3,14]