FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Kristīnes un Raita bildinājuma stāsts

21. martā paliks pieci gadi. Atkal dzimšanas diena, tātad atkal nenosvinēsim 5 gadu lielo dienu, bet, aij, esmu jau pieradusi. 

Nu, bet tas taču ir tik daudz, mēs dzīvojam kopā kā draugi, apkārt tikai to vien redzu – Lienītei bērns, Vaļa apprecējusies un arī bērns, Lindai – bērns, Kaspars un Diāna, Andrejs un Katja, arī viņa draugi jau atraduši otrās pusītes, apprecējušies un jau bērniņi... Nu, kad tas notiks ar mani? Kad es sagaidīšu to mirkli? Ko viņš domā? Varbūt nevar saņemties? Ko viņš gaida? Varbūt man saņemties un būt tai modernajai, „citādi” domājošajai sievietei, kura bildina draugu? Bet tad es pavisam zaudēšu to sajūtu, ko iegūst citas... Labi, es pagaidīšu vēl, bet ilgi ne, man jau būs 23 gadi, viņam jau 26! Vēl mazdrusciņ, bet tad viss, ja ne – ne. Saņemies, Raiti...


23. decembra rīts. (K – Kristīne, R – Raitis) K: Mincīt, gribi es pateikšu, ko dāvināšu Tev Ziemassvētkos? Gribi? Kā vienmēr es nevarēju saņemties un uzdāvināju viņam priekšlaicīgi dāvanu. Biju izdomājusi, ka kopā varētu apmeklēt Ķekavas sporta centru, un kā likts, tieši bija akcija – dāvanu karte diviem, viens var doties uz zāli, otrs uz fitnesa nodarbībām. Es jau zināju, ka viņam patiks, bet nociesties taču nevarēju... Un no viņa pēkšņi dzirdu -  Tava dāvana aizkavēsies! Protams, dumjas domas atkal pa galvu šaudās.  K: Nu, vai tad Tu nevarēji laicīgi par to padomāt? Kāpēc aizkavēsies? Atkal tu visu atliec uz pēdējo brīdi, vajag laicīgi domāt, Raiti!


24. decembris. Esmu diezgan īgna. Man jau ir apnicis, ka viņš visas ar mani saistītās lietas atstāj otrā plānā. Protams, atkal es sadomājos un sabojāju garastāvokli gan sev, gan viņam. K: Raiti, Tu jau zini, ka man neko citu nevajag. Ko Tu dāvināsi? Gredzentiņu? Nu, varbūt precamies? Raiti? Protams, viņš man neko nesaka, tikai, lai paciešos un beidzu bāzt visur savu degunu! Neesot redz laika bijis... Labi, likšos mierā, varu jau pagaidīt un ne jau dāvana tā galvenā – mierināju sevi. Aizbraucām uz Depo, nopirkām eglīti un kopā izpušķojām. Skaisti Ziemassvētki, pie sevis nodomāju.


25. decembris. R: Kristīn, diplomus uzrakstīji, jau izprintēji? Kopā būs kādi 20 cilvēki! March zvanīja, teica, lai paši pārējo nopērkam! Ko mēs pirksim? Jā, tā mēs gatavojāmies GTM golfkluba Ziemassvēku pirts pasākumam, tas plānots 28. decembrī kā sezonas noslēguma pasākums tepat netālu no Baložiem – Medemciemā. Vismaz nav tālu no mājām! Redz, šis pasākums jau svarīgs, kā jau viss, kas saistīts ar golfu. No viens puses jau forši, ka jauni draugi, intereses un tā, bet reizēm paliek par traku, cik tad var... Golfs, golfs, golfs. Tāda uzlīme, tādi diski, šāds izpūtējs un tādas lampas! Un kā tad ar mums? K: Raiti, kā ar dāvaniņu? Būs gredzentiņš? Nu, pasaki, mincīt, lūdzu... R: Nē, tu liksies vienreiz mierā ar to savu gredzenu? Neko neteikšu un nemaz neprasi man – gaidi! Esi pacietīga! K: Nu, Raiti, lūdzu, pasaki, ko Tu dāvināsi? Kas tas būs? Kāpēc kavējās? R: Varbūt būs parīt! K: Kā tas ir  - parīt? Tu kaut ko pasūtīji? R: Nē! K: Kas tad? R: Nomierinies!


26. decembris. R: Dāvaniņa varbūt būs 28. decembrī. Ja, labi uzvedīsies! K: Aij, beidz mani kaitināt, man neko nevajag! Nē, labi, vajag, bet nemoki mani, nu, lūdzu, lūdzu, Mincīt, pasaki, tas būs gredzentiņš? Joks, protams, nu pasaki, lūdzu, kas tas būs? Kāpēc tieši 28. decembrī? R: Neko neteikšu! Tad redzēsi! K: Nu, kā var būt tik ļauns un nepateikt? Kas Tev no tā mainīsies? Nu, pasaki! Man jau apnika domāt! Tā būs dāvanu karte? Soma? Biļetes uz kino? Mmm, jauna apakšveļa? Nu, pasaki! PASAKI! R: Nē! Gaidi!


27. decembris. Dodamies uz veikalu iepirkties pirts pasākumam. Labi, ka Anfisa ar Helmutu būs, tad jau vismaz būs interesanti. Zvanīju Marcham (golfkluba prezidentam) un izdomājam, ka vadīšu spēles arī tajā vakarā, lai interesantāk. Nu, protams, tikai tad, ja gribēs, citādi jau tur tikai dzers un dzers. Nu, cerams, ka tā nebūs, un būs jauks un izdevies pasākums! Gaidām rītdienu.


28. decembris. Pēcpusdiena. K: Nu, uztaisīsim siera salātu maizītes, sagriezīšu burkānus, gurķus, puķkāpostus un vēl pagatavošu šokolādes desu, būs labi? Nomizo, lūdzu, gurķus un burkānus! Veikalā vēl nopirksim čipsus un kādu sulu, ko padzerties! Kā tiksim uz pirti? Pazvanīji Kasparam? R: Jā, viņš aizvedīs un rīt atbrauks pakaļ! Visu jau sarunāju!


GTM golfkluba Ziemassvētku pasākums. Atbraucām pēdējie, nu gandrīz. Jebkurā gadījumā golfkluba biedri jau bija tikko ieradušies un visi atradās pirts telpās. Mēs tur jau vienu reizi bijām, bet tikai uz pāris stundām, diezgan jauki – divi stāvi, baseins, plašas un siltas telpas. Saklājām visi kopā galdu, parādīju golfkluba prezidentam spēļu sarakstu un diplomus, viņš bija patīkami pārsteigts. Viņam jauna draudzene, tas gan interesanti. Redz, Helmuts ar Ami arī nāk, sēdēsim blakus, būs interesanti! Pretī sēž Angie ar Boo, viņa slima, tāpēc naktī braukšot mājās. Uuu, arī Santa ar Gati šeit, tik jocīga sajūta, jo mācījāmies kopā Mūzikas skolā un golfklubs saved kopā ceļus! Sniedziņš arī apkārt skraida, visus fotogrāfē! Tā jau esam diezgan daudz, nu, tad tik sākam!


It kā visi tikušies, bet sajūtas tādas svešas. Laikam tāpēc, ka neesam ierastajā vidē – Olimpijas stāvlaukumā, kur katru piektdienu golfkluba sanāksmes. Citādāk, bet tomēr foršāk ir šeit. Un March, protams, iesāk ar savu svinīgo runu par golfkluba sezonas spilgtākajiem momentiem un pēkšņi saka, ka šodien ir kāds pāris, kurš vēlas šo pasākumu saistīt ar kādu ļoti personisku un privātu notikumu savā dzīvē. Šajā laikā klausījos, protams, ko viņš runā un domāju par Angie un Boo, precējušies, bet varbūt vēlas vēl kaut ko privātu paziņot? Varbūt viņa gaida bērniņu? Sniedziņ, Tu varētu pafilmēt – iesaka March un turpina - tagad dodu vārdu Tev, Raitēn! Mana pirmā doma – nopietni? NEVAR BŪT! Un es saķeru savu seju plaukstās, vēl tagad iekšā viss trīc. Nopietni? Nopietni? Es visu apjēdzu, saprotu, kas notiek, bet neticu. Es tik ilgi gaidīju un – nopietni? It kā gribas skaļi smieties, bet man acīs sariesušās asaras. Es visu laiku seju aizsedzu ar plaukstām, ķiķinu un raudu, smejos un esmu pārsteigta. Jā, visu emociju gamma vienā mirklī gāžas pār mani dažu sekunžu laikā. To juta visi. Šajā laikā visi bija ar mums, mums apkārt... Uz mani skatās, jocīgi skatās un smaida. Ami smaida, Boo – smaida, Marisio pavisam jocīgs sēž netālu un smaida. Es sēžu un redzu, ka Raitis kaut kur aiziet, atver durvis, ieiet iekšā un atkal parādās. Viņam rokās ir maza kastīte. Sarkana, starp citu. Ārprāts, tiešām? Kā filmās? Viņš neko nevar pateikt tikai rāda ar rokas mājienu, lai es nāku tuvāk. Es pieceļos, seja man ir sārta, to es ļoti labi jūtu un vēl joprojām pie sevis atkārtoju – nopietni? Nopietni? Ak, dievs... Viņš ir notupies uz celīša, es pieeju klāt un vienā sekunžu simtdaļā paspēju viņam ieskatīties acīs. Arī viņam acīs ir sariesušās asaras, ļoti minimāli, bet to es vēl joprojām atceros. Tik dziļš skatiens, to nespēju aizmirst. Precēsies? Viņš man jautāja, izstiepis roku, kurā turēja mazo, sarkano kastīti, kurā iekšā bija, JĀ – BIJA gredzens. Un es – tikai pakratu galvu, spēju izdvest mazu jā un stipri, stipri apskauju viņu. Jā! Tajā brīdī bija sajūta, ka esam tikai divi vien – es un viņš. Tik forši. Es sasmejos, jo man īstajā rokā ir divi gredzeni, tur, kur vieta jaunajam. Es tos novelku, man trīc rokas, paskatos uz viņu, un arī viņa rokas trīc. Tas uztraukums – ne jau tāpēc, ka aiz muguras sēž 20 cilvēku, bet tāpēc, ka sirsniņas dreb mums abiem par tik lieku, neticamu notikumu šajā vakarā. Es vēlreiz viņu stipri apskauju, mēs sabučojamies, un visi mums sāk applaudēt un svilpt! Mēs sadodamies rokās un ejam apsēsties vietās. Visi smaida un mūs apsveic..


Kāda vairs spēļu vadīšana? Kāda golfkluba pirts? Domas tajā vakarā bija pavisam kur citur! Viņš saņēmās! Viņš tiešām mūs uztver nopietni. Pēc gandrīz pieciem gadiem viņš oficiāli man ir devis iespēju saprast, ka mēs būsim kopā visu mūžu un ES ESMU ĪSTĀ! Viņš izlēma un to izdarīja visu klātbūtnē!


Un tikai pēdējā mēneša laikā mūsu dzīve atkal iegājusi normālās sliedēs, taču ik pa brīdim es atceros to 28. decembra vakaru, kad tas notika un pār ķermeni pārskrien patīkamas trīsas. Paskatos uz labo roku, un tur redzu burvīgu gredzentiņu ar mirdzošu sirsniņu! Un mājās katru vakaru gaidu Raiti, savu līgavaini...


Kā izrādās, pēc tam pārrunājot notikumu, viņš bija izlēmis mani bildināt 3 nedēļas pirms 28. decembra. 3 nedēļas viņš bija no manis glabājis šo mirkli, plānojis un izlēmis. To zināja gan March, gan Marisio, gan Boo un Angie. Viņi zināja, bet arī no viņiem es neko nevarēju nojaust! Pilnīgi neko. Taču ar gredzentiņu esot bijis pavisam grūti. Tā kā man patīk zināt, cikos viņam beigsies darbiņš un cikos viņš būs mājās, vai brauks man pakaļ uz darbu, vai ne un kāpēc... viņam nav bijis laika nomērīt un nopirkt gredzentiņu. Tāpēc kādu dienu, kad es savus gredzentiņus novilku, viņš pa kluso tos nomērījis, uzvelkot uz mazā pirkstiņa – līdz pusei, starpcitu, derēja. Un gredzentiņu viņš esot nopircis tikai dažas dienas pirms lielā notikuma.


Viņš tomēr domā laicīgi. Un vēlreiz es pārliecinājos, cik viņš ir spēcīgs – noslēpumu NEIZPAUŠANĀ!


Man mīļais mincītis, kā es viņu mīlu, jūs pat nevariet iedomāties...