FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Sintijas bildinājuma stāsts

Ar topošo vīru iepazinos savas radinieces un viņa drauga kāzās. Biju tikai nedaudz pārsniegusi Džuljetas vecumu, bet viņš jau bija krietni nobriedušāks par Romeo. Deviņu gadu vecuma starpība vakara gaitā mani nenodeva, un viņš „uzlika aci” uz mani...

Pati neatļāvos domāt, ka arī es savu aci esmu uzlikusi, jo kas gan tādu pieaugušu, nobriedušu, izskatīgu vīrieti varētu ieinteresēt septiņpadsmitgadīgā skuķēnā? Kad kāzu svinību otrā diena gāja uz noslēguma pusi, pienāca laiks atvadīties, un Gints pajautāja, vai viņam nepienākas buča. Kā nu ne? Atļāvu sevi nobučot uz vaiga un aizbraucu...

Nākamā pusotra gada laikā par kāzām palika vien jaukas atmiņas un pāris vēstules portālā Draugiem.lv no Ginta, kas nebūt nevedināja uz domām (vai varbūt tomēr?), ka mēs varētu kaut kad nākotnē izveidot attiecības, jo kas gan tādu pieaugušu, nobriedušu, izskatīgu vīrieti varētu ieinteresēt nu jau deviņpadsmitgadīgā, bet tomēr skuķēnā?

Pusotru gadu pēc mūsu iepazīšanās tikāmies otro reizi, jo Gints bija nolēmis apsveikt mani dzimšanas dienā. Tikšanās bija norunāta t/c ”Domina”; lieki teikt, ka biju nobijusies kā diegs. Uzvilku tādas drēbes, kas, manuprāt, izskatījās visvairāk atbilstošas pieaugušam cilvēkam un devos uz tikšanos. Pasēdējām apmēram 20 minūtes pie kafijas tases (tikai studenti darba laikā var blandīties apkārt, pieaugušajiem ir jāstrādā), pārmijām pāris vārdus, liekas, ka radīju kautrīga cilvēka iespaidu, jo tiešām nezināju, kā uzvesties, tomēr viņš glāba neveiklos klusuma brīžus. Atvadījāmies. Es, protams, saņēmu savu dāvanu. Uzreiz neatvēru. Atgriezusies kopmītnēs, vēl nenoģērbusies burtiski atplēsu vaļā sudraba papīrā ietīto kastīti un tur... Darba cimdi (kā atsauce uz vienu no mūsu vēstuļu sarakstēm) un ap vienu no cimdiem sudraba rokassprādzīte. Uzrakstīju viņam e-pastu ar pateicības vārdiem, uz ko saņēmu atbildi: „Vispirms sudrabs un tad jau..”

Vēl pēc pusgada tikāmies trešo reizi. Šī reize bija mūsu attiecību un arī kopdzīves sākums. Nākamie trīsarpus gadi kopā ar viņu aizskrēja nemanot, tie bija priecīgi, veiksmīgi, laimīgi. Šajos Ziemassvētkos pienāca tā diena, kad uzzināju, kāds ir nepabeigtā teikuma turpinājums.

Pēc savstarpējas dāvanu apmaiņas ar vecākiem, draugiem un radiem, Gints teica, ka viņš man ir sagatavojis vēl vienu dāvanu. To bija paredzēts saņemt ārā pie lielās egles, kuru paši pirms mēneša ar milzu grūtībām bijām izdabūjuši no meža. Nepacietībā lēkāju viņam apkārt, lai pasaka, kas tas ir. Pie egles viņš atklāja, ka esam klāt un tagad man dāvana ir jāsameklē. Gāju apkārt eglei, lieliski saprotot, ka vai nu mani muļķo vai arī... Vai arī... Vai arī viņš mani… Ieraudzīju, ka mans lieliskais vīrietis sniegā nometies uz ceļa, ar kautrīgu smaidu sejā tur rokās gredzenu. Aizkustinājuma kamols kaklā sakāpa ne tikai man, bet arī viņam, smaidījām, nespēdami neko sakarīgu pateikt. Gints saņēmās: „Nu, precamies?” - „Protams, ka precamies!”

Pirms tam biju domājusi, kādus vārdus gribētu dzirdēt bildinājuma laikā, bet tagad zinu, ka emociju uzplūdā pateikts „Nu, precamies?” ir pasaulē labākais bildinājuma teksts! Tāpēc droši savu stāstu var pabeigt ar vārdiem: „No sākuma sudrabs un tad jau zelts!”