FB Pixel
Ienākt / Reģistrēties
Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai. Lasīt vairāk

Elīnas bildinājuma stāsts

2011. gada vasara mainīja manu dzīvi uz visiem laikiem. Es tikko biju beigusi 12 klases un gatavojos doties studēt uz Londonu.

Apmēram mēnesi pirms došanās prom jaunākais brālis sagaidīja no Austrālijas atlidojam vienu no saviem labākajiem draugiem. Nolēmu piedalīties sagaidīšanas pasākumā un iepazinos ar brāļa draugu. Uzreiz acīs iekrita puiša skaistais smaids un burvīgās vaigu bedrītes. Viņš stāstīja daudz visādu joku, sarunu laikā atstāja inteliģenta cilvēka iespaidu. Vakara noslēgumā nonācām pie secinājuma, ka mums sakrīt mūzikas gaume, un arī bērnībā esam klausījušies vienu un to pašu.


Pazinu puisi tikai pāris stundas, bet jau nākamajā rītā saņēmu telefona zvanu no jaukā puiša, mazliet samulsis un kautrīgs, tomēr vaicāja, vai man patīk kāda rokgrupa. Uzreiz teicu „jā”, lai gan nebija nemazākās nojautas, kas tā pa grupu. Manai atbildei sekoja puiša sacītais: „Lieliski! Man ir viena lieka biļete uz tās grupas rokkoncertu. Un viena lieka viesnīcas istabiņa... tikai tas ir... (pauze) Rīt. (pauze) Igaunijā.” Tajā pašā sekundē, pat neapdomājot, teicu „jā”. Acīmredzot viņš bija pārsteigts par manu atbildi, un tai sekoja apmulsuma pilna pauze un prieka pilns teikums: „Rīt 10:00 būšu Tev pakaļ. Atā!”


Būšu atklāta - Nekad iepriekš nebiju bijusi uz rokkoncertu. Šis puisis, kuru iepazinu pāris stundas atpakaļ, dāvāja man labāko dienu manā mūžā. Kā pasakā. Skaista viesnīca, izcils koncerts brīvā dabā (30 Seconds to Mars), vienādi krekli no koncerta, pastaigas, vakariņas, ziedi nakts vidū, šampanietis, jaukas sarunas, smiekli un acu skati. Spilgti palicis atmiņā viņa teiktais, ka, ja būtu tāds saraksts ideālai meitenei, es visos lauciņos saņemtu ķeksīti... Tā bija diena, ko atcerēšos mūžam un stāstīšu vēl saviem mazmazbērniem. Sajūtas, kuru dēļ ir vērts dzīvot.


Pēc šī koncerta nākamās divas nedēļas paskrēja nemanot. Mēs tikāmies, bet gan vairāk kā draugi un kompānijā ar manu brāli un viņa draugiem.


4 dienas pirms viņa lidojuma uz mājām - Austrāliju, notika neparedzamais, neticamais. Kārtējais pasākums draugu lokā. Atminos, ka nakts vidū, pa vidu visādiem jokiem, aplēju viņu ar kādu alkoholisku kokteili, speciāli. Bēgot vienam no otra, sargājot sevi no apliešanas, viņš iemeta mani piemājas baseinā un pats ieleca iekšā, pilnīgi slapji, mēs abi attopamies viens otram pavisam tuvu. Esam noskrējušies un knapi spējam elpot. Klusuma brīdis, kurā apjaušam, cik skaista nakts bija tajā dienā, zvaigznes, mēness, tīras debesis. Vairākas minūtes, viss cauri slapjiem, klusumā skatījāmies viens otram acīs. Un tad... mūsu pirmais, nevainojamais skūpsts. Vēl šodien atceroties vēderā jūtama tauriņu sajūta. Tas bija ideāls skūpsts. Kā labākajās romantiskajās filmās, kā atdzītākajās autoru grāmatās, kā slēptākajās mūsu fantāzijās. Otra lieta, ko mūžam atminēšos.


Kā jau minēju iepriekš, bija palikušas nu jau tikai trīs dienas, līdz katrs dosimies uz savu pasaules pusi. Šīs trīs dienas mēs pavadījām ar norunu, ka būsim kopā tikai uz 3 dienām un dzīvosim katru sekundi tā, it kā tam būtu tikai 3 dienu turpinājums un tad viss. Šīs trīs dienas tika pavadītas pa sekundei, nevis stundai vai minūtei. Runājām lietas, ko cilvēki nepārrunā, jutāmies brīvi un neparasti. Iedomājies, kā Tu pavadītu ar cilvēku trīs dienas, ja zinātu, ka tās būs vienīgās, kuras Jūs pavadāt kopā?


Atceros lidostu, viņš dodas prom. Tik neparasti jocīga sajūta... Atvadoties viņš mani noskūpsta un, ejot prom, saka, lai es nepazūdu lielajā pasaulē, un es pretī smaidot apsolu ... nepazust.


Trīs dienas vēlāk man uz mājām atnāk ar roku rakstīta vēstule, kam virsū zīmogi no Ķīnas un citām valstīm, kurās neesmu vēl nekad iepriekš bijusi. Tā ir vēstule no viņa! Vēstule, kurā katrs vārds manai sirdij liek pukstēt straujāk. Vārds pa vārdam, teikums pa teikumam.. un... vēstules beigās atzīšanās... mīlestībā... Goda vārds, es jutos tieši tāpat, un pirmo reizi manās acīs sariesās asaras.


No dienas, kopš viņš ieradās Austrālijā, mēs pavadījām laiku caur skype. Ik pa laikam pasta kastītē saņēmu romantiskas, no sirds rakstītas vēstules no viņa. Katru dienu, vidēji 8 stundas dienā mēs pavadījām, runājot caur skype. Vakaros viņš spēlēja man ģitāru līdz brīdim, kad, viņā klausoties, es aizmigšu, citreiz skatījāmies filmas reizē, lai justos tuvāk un varētu komentēt reizē. Viņš dienu no dienas bija man blakus. Liekas, ka pat, atrodoties dažādās pasaules pusēs, 30000 km vienam no otra, mēs elpojām vienā ritmā.


Pāris dienas pirms man bija jādodas prom no Latvijas, sapratu, ka es nedošos uz Londonu... bet pieteikšos studijām Austrālijā. Piecu mēnešu ilgs vīzu un dokumentu sagatavošanas process. Apmēram 1000 stundas skype sarunās... Un visbeidzot.. 19. novembra vakarā man atnāca ilgi gaidītā vīza ar atļauju dzīvot, uzturēties un mācīties Austrālijā. Nopirku lidmašīnas biļetes. Nākamajam rītam.


Trīs dienas lidostā, pāri par 30 stundām lidmašīnās, un es nolaidos Austrālijā. Viņš jau mani gaidīja lidostā, satraukts, ar milzu ziedu klēpi, kas bija saskaņots ar viņa kreklu - manā mīļākajā krasā. Mēs beidzot bijām kopā. Tā sajūta nav vārdiem aprakstāma. Es viņu sajutu, beidzot! Skūpsts, kas pasaka simtiem vārdu un atbild par katru sekundi, ko pavadījām šķirti.


No tās dienas mēs dzīvojām kopā, vienā no pasaules skaistākajām pilsētām, Sidnejā. Katra diena pagāja lielisku piedzīvojumu pilna. Tā pagāja apmēram mēnesis, kad devāmies uz skaistāko vietu Sidnejā, labākās viesnīcas augšējo (36.) stāva restorānu „blu bar on 36”. Uzejot augšā, mīļais pasūtīja kādu garšīgu kokteili mums abiem. Stāvēju ar skatu uz skaisto Sidneju naktī. Gaismiņas, Operas ēka, pilsēta, plašumi - tas viss manu acu priekšā. Klusums runāja mūsu vietā. Viņš bija mani apskāvis no aizmugures... es viņam teicu, ka šī ir pati skaistākā vieta uz zemes virsas.. un mēs kopīgi smaidot klusējām raugoties neaptveramā skaistumā, kas mūs apņēmis... tad... , viņš man maigi un klusām iečukstēja austiņā: „Saulīt.. vai Tu precēsi mani 12. jūlijā?” (Tā bija diena, kad mēs pirmo reizi skūpstījāmies, diena, kas izmainīja mūsu dzīves) ... Es viņam nekavējoties, kā pēc tā jautājuma par braucienu uz iepriekš nezināmas grupas koncertu... atbildēju ar pārliecinošāko „jā” kādu esmu teikusi...


Pašu gredzentiņu gan viņš bija taupījis tādam oficiālākam brīdim.


Pāris dienas pirms Ziemassvētkiem sēdējām mūsu istabiņā, bija jau vakars. Nezinu, kurā brīdī, bet attapāmies tādā stāvoklī, kad viņš ir pie gultas uz ceļiem, turot manu rociņu, un es sēžu viņam pretī, ēdot savu mīļāko jogurtu. Pieminēšu, ka es nemanīju, ka viņš ir uz ceļiem.


Paņemot manu roku sev cieši klāt, viņš teica, ka esot kas bezgala svarīgs vaicājams. Man bija ļoti labs garastāvoklis, un jokodama es ar jogurta karoti uzvilku viņam smieklīgas ūsiņas uz augšlūpas un pazeminātā balsī vaicāju: „Vai Tev joprojām ir kas tik svarīgs vaicājams?”. Viņš ar milzu smaidu uz lūpām pabīdījās nost no manis, lai es redzētu, ka viņš ir uz ceļiem un izvilka no kabatas mazu zilu kastīti ar lielu lillā banti uz tās. Es biju mēma, saķērusi savas lūpas sašutuma un pārsteiguma izteiksmē. Tajā brīdī viņš atvēra kastīti, kur stāvēja pats skaistākais gredzentiņš, kādu vien viņš varēja man piemeklēt. Viņš teica, ka viņš vēlējies atrast ko īpašu, netipisku, ar savu stāstu, gluži kā mēs un mūsu stāsts... un tad viņš vaicāja, nosaucot mani vārdā un uzvārdā, vai es kļūšu par viņa sievu... Atbildi Jūs jau zināt.


Pagāja lielisks, piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un izaicinājumiem bagāts gads. Augsto sasniegumu dēļ studijas pabeidzu 1,5 gadu ātrāk, un mēs ar mīļo veicām lielu, sarežģītu un smagu lēmumu atlikt kāzas uz vienu gadu un atgriezties Latvijā. Kopā...


Šodien aprit 8 pilni mēneši, kopš mēs esam atgriezušies Latvijā. Neskatoties uz visu, kam nācās iet cauri: es un viņš pret visu pasauli, caur uguni un ūdeni, mēs esam laimīgi kopā, mājās. Jau vairāk nekā pusotru gadu esam saderinājušies. Dzīvojam burvīgā dzīvoklī, abi strādājam cītīgi. Kāzas būs jau pavisam drīz: 12. jūlijā, kā apsolīts. Esam jau pieteikuši laulības dzimtsarakstu nodaļā, ejam kursus baznīcā, viesu nams un fotogrāfs jau rezervēti, marta mēneša beigās izsūtīsim ielūgumus uz mūsu lielo, ilgi gaidīto un bezgala īpašo dienu. Es viņu mīlu un cienu vairāk par visu uz pasaules. Sajūtas un jūtas nav vārdiem aprakstāmas. Nespēju sagaidīt to īpašo dienu, kad beidzot būsim Vīrs un Sieva, viena ģimene...


Piebildīšu, ka brīdī, kad nolēmām, ka es došos uz Austrāliju, viņš lūdza, lai noskatos filmu, kuras galvenā frāze bija: Viss, kas mums pieder ir izvēles, ko mēs veicam, un es izvēlos viņu (Tevi). Filma ir par spītēšanu liktenim, lai vai ko tas Tev nebūtu paredzējis, uzrakstot likteni jau dzimšanas brīdī. Tieši tā mēs arī cīnāmies un dzīvojam, šķērsojot pasaules un laužot visas sienas, kas stājas ceļā.


Abi esam iesākuši šo stāstu, mūsu dzīvi, sīkās detaļās un niansēs, sajūtās un pārdzīvojumos no abu skatu punktiem, pierakstīt uz papīra lapām. Varbūt kādu dienu stāsts būs pieejams pilnā apjomā arī Jums. Tas atgādinās nepadoties un cīnīties par pasaulē pašu vērtīgāko: mīlestību., tas skaidros šo maģisko sajūtu, kuru vārdiem nav iespējams aprakstīt.


Jo ir lietas, kuru dēļ ir vērts dzīvot!


Priekā!

 

 skats.jpg - 27.66 KB

Skats no vietas, kur mīļais mani bildināja