No rīta pamostoties zinājām, ka TĀ diena ir beidzot klāt, sirsniņas pukstēja, es nezināju, ko lai daru, kamēr friziere pucēja manus mīļos radus, atceros, ka skraidīju no pirmā stāva uz otro, domādama, vai tiešām tas notiek ar mani.

Kad mēs satikām viens otru, tas bija brīdis, kad gribējās laiku apstādināt un skatīties vienam uz otru ilgi jo ilgi. Laulības baznīcā, brauciens uz Lietuvu uz parku, brauciens uz atpūtas bāzi, lielā svinēšana, tas viss bija vienkārši uz urā - mēs ar vīriņu bieži aizdomājamies, kaut būtu iespēja pagriezt to laiku atpakaļ un vēlreiz piedzīvot, bet lai tas notiktu daudz lēnāk, lai laiks neskrietu tik ātri.

Mums bija pasakaini skaisti svētki, sirsnīgi, lielā radu, draugu pulkā, kuri bija laimīgi kopā ar mums, kas mūsu svētkus padarīja īpašus, bez viņiem nebūtu nekas bijis.