Es nesatraucos par to, ka kurpe iesprūdīs zemē, ejot pie altāra, vai ka viesu mājā pazudīs elektrība, vai ka, ārprāts, nepaspēju uztaisīt pedikīru! Tie taču ir tādi sīkumi, vai tad tam ir liela nozīme? Man ir svarīgs tas cilvēks, pie kā es eju, tā mīlestība, kas mūs vieno, tās rūpes un cieņa, par ko mēs abi viens otram pateicamies ik dienu, un šī ir tikai neliela daļiņa - ar vai bez kurpēm, ar vai bez elektrības, vienalga – mēs precamies!

Vissvarīgākais mūsu stāstā ir tās starojošās acis. Mēs esam laimīgi, jo esam mēs divi, kas nu kļuvuši par vienu veselu.

Šo dienu padarījām par mūsu vismīļāko - tādu, kādu mēs to esam izsapņojuši. Tādēļ bija pilnīgi nospļauties par tradīcijām vai par to, ko domās citi. Mēs darījām visu no savas sirds.

Jā vārdi brīvā dabā ar vēju matos un putnu čalošanu, saskandināšanās ar limonādēm un picas ēšana, nieciņi, kas priecē, romantika, saldumi laimes hormoniņem un ballīte līdz rīta gaismai.

Tādi nu mēs esam - vienkārši un patiesi laimīgi.