Nakti pirms kāzām pavadījām atsevišķi un ar vīru satikāmies tikai tad, kad mans tētis ieveda mani dzimtsarakstu nodaļas telpās. Dīvainā kārtā nejutu satraukumu, drīzāk šķita, ka visi pārējie ir nenormāli satraukušies, it īpaši tētis, kuram bija jāved mani pie vīra.

Pēc neskaitāmu buču un apsveikumu saņemšanas, devāmies mūsu mazajā ceļojumā. Ārā bija skaista, rudenīga diena, pavēss, bet es biju bezgala priecīga, ka nelīst lietus. Kaut arī tas droši vien nebūtu svarīgi, jo nu mēs beidzot bijām vīrs un sieva. Emocijas bija pāri visam. Bija neizsakāms prieks par to, ka beidzot esam to izdarījuši.

Pēc ceremonijas mūs un visus viesus sagaidīja vedēju izdomāti uzdevumi, bet pēc tam mēs ar vedējiem un fotogrāfi devāmies divu stundu ilgā fotosesijā.

Ar viesiem mēs satikāmies Bauskas pilī, kur skaistā, senatnīgā zālē dejojām kāzu valsi. Dejojot sapratām, ka visi soļi ir sajukuši un nekas nesanāk pareizi, bet tomēr šis mirklis bija ļoti īpašs un sirsnīgs. Tieši mums pašiem.

Pēc emocijām pārpildītas dienas devāmies uz mūsu kāzu svinību vietu, kas bija izrotāta ar pašu rokām darinātām dekorācijām, kas lieliski radīja mājīgu un siltu atmosfēru. Telpas piepildījās ar smaidiem, jautrību un sirsnīgumu, un tajā brīdī es sapratu, ka viss ir izdevies kā plānots un šī ir skaistākā diena mūsu mūžā.