Inese un Sandis
25.05.2013
Jānis Romanovskis
viesu nams "Kalniņi"
Mūsu kāzu stāsts noteikti varētu pretendēt uz būs, ko mazbērniem pastāstīt. Viss norisinājās ne pārāk tālajā 2013. gada 25. maijā, kad it kā visam vajadzēja ziedēt, plaukt un saulei spīdēt uz nebēdu, bet ne mums - mums lija vairāk vai mazāk visu dienu. Nu, nekas, salija miljons.
Savukārt rīts nesa jaunus pārbaudījumus... bet tas ir cits stāsts.
Grūti pateikt, vai šī bija mūsu laimīgākā diena, tā noteikti bija vispilnākā pārbaudījumu, ne tikai notikumi, bet arī cilvēki rādījās no cita lenķa, respektīvi, nācās modināt dusošās emocijas, nemēģinātās rīcības un tamlīdzīgi.
Sapratām, ka visa jezga mūs tikai ciešāk vienoja, un, lai gan satraukums, asaru un vispār ūdens dažādās konsistencēs bija visvairāk, tagad, visu pārdomājot, gribas smieties un teikt, ka esam stiprāki, jo mainījās vēl daudzu cilvēku dzīves, kuri mums bija apkārt, kas vedina domāt, ka bijām daļa no kādu nepieciešamu, labu pārmaiņu sākuma. Uz mirkli bijām apjukuši, jo kur tad mūsu viss tik brīnišķīgi un skaisti diena?
Bet kā draugi saka: "Kāzas, kas ir skaistas kā pasakā, ne ar ko īpašu atmiņā nepaliek, bet te redz - emociju gamma!"
Tā, caur pārbaudījumiem, kurus izturējām, dzima mūsu ģimene.
Tauriņiem vēderā griežoties, mazu ķibelīšu pavadībā ielidojām kā divi balodīši laulības ostā Aizkraukles Kristus Spēka ev. - lut. baznīcā. Te gan jāmin, mēs laulājāmies baznīcā, lai uzsvērtu nopietnību ar kādu pieejam šim attiecību posmam, jo pašā to sākumā mēs nolēmām degt liesmu un tad turēt to spožu un siltu, jo tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, tas bija kā būt aklam un, tad mīlestība atvēra acis.
Mūsu stipro vedēju pavadībā devāmies uz dažādiem pieturas punktiem - Jaunjelgavu, kur kopā mazu radu lokā apēdām izcili garšīgu kūku, tiltiem, tostarp pa ceļam kā milzīgs pārbaudījums mums pāri gāzās avārija, kura lika morāli veikli savākties. Tā mūsu plānus sagrozīja pa savam, aizkavēja, noskaņa mainīja krāsu, un tā es iekļuvu nostāstos par raudošo līgavu starp lūžņiem, mati izjuka, grims noraudājās, bet nevar apstāties - jādodas talāk.
Lāču alās atstājām bēdas un sveces, piedūmojot alas, mūs no tām izlaida pelēkus. Degungali melni kā ežiem. Ha, ha, bet es gribēju trash the dress - to arī dabūju savdabīgā veidā.
Vakars noslēdzās "Kalniņos" - mazs, jauks viesu namiņš, kur mēs, iegremdējušies kubla ūdenī līdz ausīm, baudījām lietus piles uz galvas. Visu laiku likās, ka gar kājām skurinās vardes, bet tie drošvien bija tikai burbulīši. Nogurums bija milzīgs, likās, esam piedalījušies maratonā.