"Līdz pat mūsu kāzu dienai mums nepastāvēja “īpašais” datums. Zinājām, ka kāzas gribam piektdienā, lai būtu vairāk laika izbaudīt, un pasākums būtu vairāk kā vienu dienu. Pašiem dzimšanas dienas ir jūlijā, tātad – neder. Augusts? Pārāk daudz ballīšu un pēc vasaras jau visi būs saguruši. Jūnijs? Ideāli.

Mācītājam, kāzu fotogrāfam, grupai un svinību vietai, visiem der viens datums – 11. jūnijs. Saraustīti plānojām un veicām priekšdarbus visu ziemu un pavasari, bet piecas nedēļas pirms kāzām sapratām, ka ierobežojumi nesamazinās, un būs jāsvin vai nu mazā kompānijā vai, lai droši, pārceļam par gadu.

No mums abiem neviens to negribēja, gribējām ballīti – te un tūlīt! Sadalīt? Kā lai izvēlas, ko aicināt – tanti vai onkuli? Viena labākos draugus vai abus? Bez bērniem? Nē. Neliela histērija un varbūt mums tomēr paveicas. Rakstām Abgunstes muižai – ”kuri ir brīvie datumi, lai pārceltu?” Jo tur tomēr ir tik skaisti un vairs galvā nav neviena cita vieta, kur gribētos svinēt...

Atskan piedāvājums par 26. augustu. Uz labu laimi uzrakstām visiem iesaistītajiem, jo esam nolasījuši tik foršu blici, ar ko kopā pavadīt šo dienu. Paiet pāris stundas, un, cik neticami, – tiek pilnīgi VISI. Mums bija ārkārtīgi svarīgi noķert sajūtu, ka mums apkārt ir cilvēki – profesionāļi, kas ar mums ir uz viena viļņa. Savas svinības baudījām trīs dienu garumā, un jau pašā sākumā zinājām, ka kāzas nav stāsts par vienu datumu. Kāzas ir par laiku, kuru varam nedalīti pavadīt kopā – mācoties pirmo deju, meklējot atbilstošas krāsas aploksnes, degustējot kūkas, rakstot viesu sarakstu, domājot, kur kurš sēdēs, mērot kleitas un saprotot, ka šie ir lielākie svētki, ko spējam sev un apkārtējiem uzdāvināt. Un ir to vērts," savā kāzu plānošanas stāstā dalās Ieva.