FB Pixel

Prieks, ka vēlies ar mums sazināties! Stāsti, kas uz sirds, mēs vienmēr esam Tev gatavi palīdzēt!

Tēma*
Ziņojums*
Vārds*
E-pasts*
Tālrunis
captcha
  • PIEZĪMES
  • VĒSTULES

Ieva un Arneks

(1)
Kāzu datums:

26.07.2013

Kāzu ceremonijas vieta:

Gulbenes Romas Katoļu baznīca

Kādu dienu Arneks pārsteidza Ievu, pasniedzot tai sārtu āboliņa ziedu, ko noplūca ceļa malā. 

– Par ko man tas, Arnek? – priekā starojošām acīm, izsaucās Ieva.

– Par to, ka tu esi, Ieviņ, – brīdi apdomājies, sacīja Arneks. – Ja nebūtu tevis, nebūtu arī šī āboliņa, es to nebūtu pamanījis ceļa malā un nenoplūktu, lai uzdāvinātu tev, par to, ka tu esi, Ieviņ. 

Ieviņai vēl nekad neviens nebija dāvinājis āboliņa ziedu, Ieviņai neviens nebija kaut ko dāvinājis par to, ka viņa ir! Viņa nešķīrās no sārtā ziediņa vairs ne brīdi, nesa to plaukstiņā sev līdzi visur, kur vien viņi gāja. 

Taču diena vēl nebija pusē, kad Ieva pamanīja, ka ziediņš nokāris galviņu un savītis, un vairs nemaz neizskatījās pēc tā paša āboliņa, ko viņai no rīta uzdāvināja Arneks. Jo vairāk ziediņš novīta, jo skumjāka palika Ieva, un jo vainīgāka sajutās par to, ka nespējis nosargāt Arneka dāvanu. 

Pēcpusdienā Arneks atrada Ievu pavisam bēdīgu sēžam pie strauta un mērcējam tajā novītušo puķīti. 

– Ieviņ, nebēdā, – Arneks sacīja, apsēsdamies blakus viņai. Bet Ieva neatbildēja, viņa iemērca un izvilka no ūdens savu ziediņu, cerībā, ka tas no jauna atplauks un nesīs atpakaļ to pašu prieku, kas Ievai bija no rīta, kad Arneks viņai to uzdāvināja. 

– Arnek, ja nebūs šī ziediņa, tad taču nebūšu arī es, – visbeidzot ar nopūtu teica Ieva. 

Arneks klusēja, viņš ļoti vēlējās mīļoto nomierināt, bet nezināja, kā to izdarīt. Viņš smagi nopūtās vienu reizi, otru reizi, trešo, taču tad saprata, ka abiem kopā bēdāties ir vēl skumjāk, nekā vienam pašam. 

– Ieviņ, – Arneks jau smaidīdams ierunājās, jo negaidot viņam galvā radās spoža doma. – Īstenībā, tas nav parasts āboliņa ziediņš. Tas ir īpašs! 

– Tiešām? – cerīgi jautāja Ieva.

– Nuja! Es taču tev nedāvinātu parastu ziediņu, jo tu arī esi īpaša, – atbildēja Arneks. 

– Bet tu redzi, ko es nodarīju īpašajam ziediņam?! Tas vairs nemaz nezied! – skumji teica Ieva, izvilkusi slapjo, novītušo puķīti no strautiņa. 

– Mums ir jāļauj šim ziediņam peldēt prom, – noteica Arneks. – Un tūliņ tu redzēsi savu lielo dāvanu, kuru es ar nolūku pataupīju vēlākam laikam! 

Tad Arneks paņēma Ievu aiz plaukstas un abi kopā viņi palaida āboliņu lejup pa straumi. 

– Vaii? – Ieva vaicājoša vērās Arnekā, kad ziediņš vairs nebija saredzams. 

– Seko man, – sacīja Arneks un ātrā solī devās uz eglēm apaugušo pakalnu. Ieva teciņiem vien skrēja nopakaļ, ik pa brīdim atskatīdamies uz strautiņu, kur aizpeldēja ziediņš. 

Izgājuši cauri egļu vērim, abi nonāca pakalnā, no kura pavērās skats uz upīti, kurā ieplūda strautiņš. Upītes viņā krastā, cik vien tālu sniedzās skats, ziedēja bezgalīgs āboliņa lauks. 

– Nāc! –Arneks sacīja, paceldams Ievu plaukstās un norādīja uz upītes pusi. – Skaties! 

Tajā brīdī no mākoņa izspraucās saule, un vējā viļņojošais āboliņa lauks iezaigojās košās krāsās. 

– Tas ir tavs āboliņš! – teica Arneks. – Tas viss! Ja nebūtu tevis un tavas lielās rūpes par mazo āboliņa ziedu, mums tagad nebūtu visa šī krāšņā ziedu lauka! 

Arneks apjauta, ka lielākā dāvana pasaulē ir prieks, kas atkal staroja Ievas acis. 

– Un to visu paveica mans āboliņš! – pārsteigti izdvesa Ieva. 

– Īpašais āboliņš, – izlaboja Arneks. – Un tavas īpašās rūpes par to, Ieviņ. 

– Vaii, tā ir vislielākā dāvana manā mūžā, – Ieva sasita plaukstas un no prieka sāka tik sparīgi lēkāt, ka gandrīz izkrita no Arneka plaukstām, bet par laimi Arneks noturēja mīļoto, jo zināja, cik svarīgi ir īpaši rūpēties par kādu, kas tev liekas īpašs.

Man ir pats īpašākais vīrs pasaulē, jo Latvijā viņš man ir viens ar šādu vārdu.. Mums ir īpaši gredzentiņi, kurus viens otram pirkstā uzvilkām 26.07.13 Gulbenes Romas Katoļu baznīcā ...un mēs paši esam patiesi īpaši un laimīgi...

Komentāri
  • dekutra05 17.02.2014 12:07
    Hei Jums ir bijušas brīnišķīgas un Dieva svētītas kāzas, mums ar ir Jūsu datumņš 26.07.2014.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties
CITI KĀZU STĀSTI