Kad domāju par mūsu attiecību sākumu, es saprotu, ka likteņa pirksts tika pielikts, neskatoties uz to, ka mūsu attiecību sākums nebija kā visiem – viņi satikās un iemīlējās. Mūsu mīlestība parādījās ar laiku, jo sākumā mūsu satikšanos saplānoja mūsu vedēji. Tā bija vesela sistēma, kurā tika iesaistīti visi, izņemot mani. Vienīgā, kura neko nezināja un nenojauta. Mans, nu jau vīrs, izrādīja par mani interesi un tā kā viņu pazina mana māsīca, kura bija kopā ar vīra labāko draugu, viņa kā ļoti atraktīvs cilvēks nolēma izmēģināt, kā nu būs. Sanāca.

Kad tagad atceros visus atgadījumus, es nespēju saprast – kā es neko nenojautu???!! Tik daudz sakritību dzīvē fiziski vienā reizē nav iespējamas, taču toreiz man likās, ka mans tagadējais vīrs, ir vienkārši ļoti laipns, atsaucīgs un draudzīgs cilvēks, kāds viņš arī, protams, ir. Es apbrīnoju viņu, ka viņš uz maniem jautājumiem, kuri man ik pa laikam radās, spēja atrast tādas atbildes, kad man zuda jebkādas šaubas par to, vai tā ir taisnība. Es redzēju,ka es viņam simpatizēju, tomēr tas, ka viņš to neizrādīja ar intimitāti, bet gan ar savām darbībām, lika man domāt, ka tā ir parasta simpātijas, cieņas izrādīšana. Es joprojām atceros, kā viņš varēja ierasties vēlu vakarā ciemos ar lieliem iepirkuma maisiem un pateikt, ka tūlīt gatavos man ēst, to, ka neilgi pēc mūsu iepazīšanās viņa datorā ieraudzīju savas vecās bildes, un uz jautājumu, kā tās te gadījās, viņš nesamulstot atbildēja – māsīca bija ciemos, lādēja bildes un laikam kāda palika. Kā arī vēl daudzas šādas sīkas nianses, ko tagad atceros ar smaidu.

Mūsu kopdzīve līdz kāzām bija diezgan kalnaina. Mēs sākām ātri dzīvot kopā, līdz ar to „rozā briļļu” periods nebija pārāk garš, tomēr mūs vienoja dzīves uztvere, skatījums uz nākotni. Diemžēl saskārāmies arī ar dažiem attiecību šķēršļiem, tomēr, kad, cīnoties par savām attiecībām, pārvarējām visas likstas, nolēmām, ka jāapvieno mūsu dzīves vienā veselā. Mēs sapratām, ka vēlamies būt kopā uz mūžu, jo pazīstam viens otru tik labi,kā neviens ... !

Par bildināšanu runājot – nebija liela pūļa priekšā vai lecot ar izpletni. Tā bija mūsu 4. gada diena kopš kļuvām par pāri – 2012.gada 4.decembrī. Man bija nojausma, ka tā varētu būt liktenīga diena, tomēr dēļ daudzajiem darbiem bija šaubas, ka tas varētu notikt. Bildināšana notika ļoti individuāli, tomēr tās emocijas aprakstīt nav iespējams. Bija prieka asaras un iekšā sirsniņa klauvējās strauji. Jau tajā brīdī man likās, ka dzīve apgriezās kājām gaisā, bet es vēl tad nezināju, kā tā apgriezīsies pēc kāzām.

Droši vien lieki stāstīt par to, kā trīcēja rokas un kājas, kad tētis veda mani pie altāra, kā balss trīcēja, kad baznīcā teicām zvērestu, kā sirds klauvējās, kad dzirdējām viena otra teiktos „jā”. Šobrīd saprotu, ka man tās sajūtas patika, lai gan tad likās, ka kājas tūlīt sagrīļosies un nespēšu izdvest ne vārdu. Nevar teikt, ka tā diena pagāja ātri... var teikt, ka es to izbaudīju pilnībā, un man tā likās tik gara, cik dienai garai vajag būt. Mums blakām bija cilvēki, kuri mūsu īpašo dienu padarīja fantastiski jautru, emocijām pilnu. Un kas var būt labāks, kad šādos priekos var dalīties ar sev tuviem cilvēkiem.

Atbilstoši mūsu uzvārdiem mūsu lielo pasākumu nosaucām par „Spēlmaņu nakti” un visa diena pagāja rotaļās un spēlēs. Tieši šādi vēlamies pavadīt visu savu dzīvi, jo bērni savās rotaļās vienmēr ir patiesi un dara to no sirds, tapēc arī mūsu rotaļas, spēles palīdzēs mums uz dzīvi skatīties pozitīvi un ar smaidu.

Daudzi saka – laulība ir vienkārši zīmogs. Iebilstu. Mūsu piemērs rāda, ka tas ir jauns īpašs sākums. Mums ir sācies otrais „rozā briļļu” periods un abi katru dienu uzsveram – mana sieviņa, mans vīriņš. Plānojot nākotni, mēs spējam saprasties tik labi kā vēl nekad, jo zinām, ka sakot pie altāra „jā” vārdu apliecinājām to no sirds. Laulības nebija mirkļa lēmums... tas bija gandrīz 5 gadu ilgs darbs, lai izveidotu to, kas mums ir tagad.

Mēs esam laimīgi, mēs esam kopā, mēs esam Spēlmaņi. ;)