Vidusskolas 10.klase, lietaina 1.septembra diena. Ierodos klasē, un tur pie pirmā sola stāv puisis. Ļoti simpātisks. Tā arī es Edgaru ievēroju jau no paša sākuma, taču, kā jau jaunībā, vairāk prātā trakulības, nevis attiecības. Ciešāk sadraudzējāmies 12.klasē un, beidzot vidusskolu, jau bijām pāris. Kalniņu pāris! Jā, mums abiem bija viens uzvārds. Draugi iesmēja, ka nemaz precēties nevajag, uzvārds jau ir tāds pats vai, ka būs ļoti izdevīgas kāzas, neviens dokuments nebūs jāmaina.

Nu jau kopā esam vairāk nekā sešus gadus, kas nemaz neliekas daudz, bet nav arī maz. Laiks skrien nemanot, un vēl aizvien gribam būt viens otram līdzās. Par kāzām bijām runājuši un domājuši. Arī vecāki un draugi nemitīgi prašņāja un tincināja. Pienāca arī tas brīdis, kad Edgars mani rudens sniegotajā dienā bildināja: „Vai būsi ar mani kopā visu mūžu?” Uz ko es smaidot atbildēju: „Kaņešna!” Un tā sākas mūsu gatavošanās kāzām.

Pie tuviem draugiem aizbraucām ar kūku un lūdzām viņus kļūt par mūsu vedējiem. Bez liekiem vārdiem atbilde bija pozitīva. Kāzas ieplānojām 13.jūlijā, tepat Smiltenē. Lai gan salīdzinoši sākām laicīgi gatavoties, laiks skrēja un liekas, ka tā sāk trūkt arvien vairāk. Vedēji kopā ar vecākiem plānoja scenāriju, mēs jaunie neko par kāzu dienas izdarībām nezinājām. Uztraukuma nebija, uzticējāmies vedējiem. Protams, emocijas sita augstu vilni, jo katrs gribēja kā labāk un skaistāk. Katrā ziņā atbalsts un vēlme iesaistīties bija no visām pusēm. Galvenās lietas (muzikantus, ēdinātājus, svinību vietu) aizrunājām laicīgi, lai par to vairs nav jāuztraucas un atliek tikai precizēt nianses.

Pienāca arī ilgi gaidītā kāzu diena! Līgavainis ar vedēju ieradās pajūgā, lai izpirktu mani. Protams, topošā sievasmāte bija cītīgi pastrādājusi un bija vairāki uzdevumi. Līgavainis ar visu tika galā lieliski! Mamma mani izveda no mājas un nodeva mani līgavainim. Smaidīju un gribēju ātrāk iedot buču un samīļot! Pēcāk pajūgā devāmies arī uz ceremonijas vietu, pa ceļam izbraucot arī aplīti caur Smiltenes centru. Sajutāmies kā pasakā!

Ceremonijas laikā smaids no lūpām nepazuda ne mirkli, bet radi un draugi spēja tik slaucīt prieka asaras. Tas bija ļoti skaisti! Paldies par viņu labajiem vēlējumiem un apsveikumiem.

Pēc ceremonijas mēs devāmies uz manu dzimto ciemu Blomi, kur līgavainis mani ar 100 solīšiem pārnesa pāri tiltam. Tālāk dodoties, mums priekšā bija divi vārti. Izdoma cilvēkiem ir nepārspējama. Pirmajos vārtos līgavainis pļāva zāli, es mainīju autiņbikses un vedējmāte slauca kazu. Otrajos vārtos mums izdeva vīra un sieva tehnisko apliecību, apdejoja un apdziedāja. Vedēji tam bija sagatavojušies un abos vārtos, lai tiktu prom, deva vilkt no čemodāna pa pudelei.

Tālāk devāmies uz lauku mājām „Donas”. Tur mūs sagaidīja silta soļanka, uzkodas un šampanietis. Man kā līgaviņai bija jācep maizīte, lai parādītu cik laba saimniece es būšu. Arī mammas un pārējās dāmas varēja iemēģināt roku. Protams, neizpalika līgavaiņa un vedēja atraktivitāte, tika uzlocītas piedurknes un ar lielu degsmi viņi veidoja kukulīšus.

Pēc tam viesi devās uz svinību vietu, bet mēs paši uz Palsmanes pusi. Palsmanē bija brīnišķīga fotosesija un neliela iepirkšanās vietējā veikalā. Pirms došanās uz svinību vietu, apstājāmies pie Mēru muižas. Tur ir kuplākais ozols Baltijā. Sākotnēji ceremoniju vēlējāmies rīkot zem ozola kuplajiem zariem, taču pārdomājām un izvēlējāmies zem ozola nolasīt paši savus zvērestus viens otram. Vedēji pasniedza mums Lielvārdes jostu ar ieaustiem mūsu vārdiem. Tas bija tik mīļi, tik ļoti mūsu garā...asaras no prieka, laimes un sajūsmas sariesās acīs. Pie ozola uzkavējāmies kādu mirkli, pabaudījām sajūtas un dabu.

Tālāk devāmies uz svinību vietu Smiltenes pagastā „Kalbakas”. Kāpjot ārā no mašīnas, viesi sāka dziedāt pārveidotu dziesmu „Dievs Tevi mīl”, iekļaujot tajā mūsu vārdus. Skanējums bija superīgs, viesi tiešām bija centušies no sirds. Protams, sekoja tradicionālā līgavas nešana un kāpšana uz šķīvja, buču došana caur vainadziņu, svecīšu aizdedzināšana un pirmie tosti.

Viss ritēja tik raiti un pats no sevis - nebija nekas uzspiests. Vakarā pie mums ieradās sešas čigānu grupas, varēja izsmieties un izdejoties. Arī muzikanti parūpējās, lai mēs un viesi vēl ilgi atcerētos gan viņus, gan kāzas. Kājas sāpēja vēl trīs dienas pēc kāzām. No sirds varu ieteikt muzikantus – Lustīgais Blūmīzers.

Vedēji bija parūpējušies par mičošanu Latviskās tradīcijās. Jāsaka, ka no sākuma biju šokā par tautu meitām, kas atnāca, bet tas process, tās sajūtas. Vienkārši neaprakstāmas. Mēs paši vairs nespējām turēt šo emociju gammu. Es izplūdu laimes un prieka asarās.

Tam sekoja kūkas griešana un mūsu guldināšana, lai sagaidītu nākamo dienu. Nākamajā dienā lustīgas izdarības pēc izvākšanās viesu mājas turpinājām savās mājās līdz pusnaktij. Patiesībā vēl tagad grūti visu aptvert, saprast visu, ko piedzīvojām. Dienas bija piesātinātas ar tik daudz emocijām, tik daudz prieka...

Paldies vecākiem un vedējiem par ieguldīto darbu!