Ilze un Mārtiņš
21.07.2012
Kristaps Hercs
viesu nams "Dabaicēni"
Mūsu stāsts aizsākās 2006. gada vēlā rudenī, kad es kā jaunā studente ierados Jelgavā, lai apgūtu zināšanas un turpinātu savu sirds lietu – tautas deju dejošanu. Dejas mīlestība mani aizveda uz TDA „Diždancis”, kurā tad mēs abi arī satikāmies. Viņš - izskatīgs solo deju dejotājs, kolektīva prezidents, savukārt es - klusa un nemanāma viena no jauniņajām. Bet acīmredzot kādam tur augšā viss bija zināms jau ļoti sen... un.. Mūsu skati sastapās, smaids atmaiga, rokas sadevās un kājas pašas kustējās ritmiskos deju soļos. Tas viss bija kā impulss mūsu mīlestībai un kopējam stāstam.
Skaistā draudzība turpinājās, līdz pēc pieciem kopā pavadītiem gadiem un cerēšanās Mārtiņš lūdza Ilzes roku, sirdi un kopīgu nākotni. Vai Ilze teica „Jā”? Nē, meitene solījās nākt par sievu, sakot „nākšu jau nākšu”, bet savu īsto „Jā!” pataupīja līdz pašai kāzu dienai šī gada 21. jūlijā – acītē! Vasaras vidū, kad pļavas pilnas ar ziediem, vējš spēlējas labības laukos, zemi silda saules stari un putnu dziesmas...
Laulību ceremonija notika Zaļenieku Evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kas tika izvēlēta savas „siltās” auras, skaistuma un viegluma dēļ. Ceremoniju vadīja mācītājs Guntars Lūsītis, un tā palikusi atmiņā kā viegla, mīļa, nepiespiesta un patiesi personiska. To vēl mīļāku, svinīgāku un personiskāku padarīja mūsējie – TDA „Diždancis”, kas mūs sagaidīja un pavadīja sastājušies pagodinošā un krāšņā gatvē, kā arī bērni - mazais vedēju dēliņš, kurš atbildīgi pildīja gredzenu nesēja pienākumus un puķu meitenītes, kas rūpējās, lai mūsu dzīves ceļš būtu ziediem kaisīts.
Tā kā kāzas bijām iecerējuši vairāk latviskas, piesātinātas ar tradīcijām un vedēji to visu arī bija ņēmuši vērā, tad mazais kāzu ceļojums bija patiesi aizraujošs, pilns ar negaidītiem un mīļiem pārsteigumiem, senatnes piesitienu, tradīcijām, tiltiem un vērtībām...
Pirmais pieturas punkts bija „Draudzības tilts”. To rīkoja dejotāji dejotājiem. Un tas nozīmē, ka tilts tiek pilnībā nobloķēts, gaida pat sabiedriskais transports, tumba tiek uzstellēta, mūzika ieslēgta un mēs ļaujamies dejai - dejojam „Gatves deju”, kas ir latviešu kāzu deja. Tik skaisti, patiesi un viegli. Sajūta, kas šādā brīdī dzimst pakrūtē, liecina, ka sapnis piepildījies un visa pasaule priecājas kopā ar mums!
Tālāk dodamies uz Tērveti, kur mūs jau gaidīja senie zemgaļi. Viņu uzdevums bija pārbaudīt mūsu godīgumu un atklāt senatnes cīņu mākslu.
Saņēmuši apstiprinājumu, ka godīgums vēl apgūstams, testējam savu atjautību, kas lieti var noderēt nākamajos kopdzīves gados. To pārbaudīt piestājam pie Tērvetes alus darītavas. Nu ir laiks atpazīt īsto Zemgales alu. Un, lai cik dīvaini arī nebūtu, mēs šo tiltu novērtējām – jo laiku dieviņš mums bija sarūpējis siltu un skaistu. Un, pateicoties siltajam gaisam, mums nedaudz slāpa, bet alus bija auksts un tobrīd šķiet, ka spēja veldzēt.
Alus, protams, arī tiek atpazīts un ar atjautību mums viss ir vislabākajā kārtībā. =)
Neiztika arī bez „Mīlestības pieturas”, kur dzērām saldo mīlas dziru un kur es kā līgaviņa varēju baudīt sava līgavaiņa stiprās rokas un tiku nesta pāri tiltam.
Tālākais ceļš turpināja vīties pa skaistajiem Zemgales līdzenumiem - tika piestāts Dobeles estrādē, pilsdrupās un Pokaiņu meža apkaimē, kur dalījām pienākumus, kalām naudu, medījām, par savu nupat noslēgto savienību paziņojām ar skaļu šāviņu un savas ģimenes stiprumam kā mīlestības sargātāju un uzraugu iestādījām ozoliņu! Neiztika arī bez nesteidzīgas fotosesijas, izbrauciena Zirgu puiša Mikiņa vilktā droškā, smiekliem un skūpstiem.
Strauji tuvojoties vakaram, mēs ieradāmies viesu namā, kur mūsu mīļie jau bija paguvušie iekārtoties, nedaudz iestiprināties un sagatavot mums pārbaudījumus, kam sekoja vecāku dotā ceļamaize un skanīgais zvanu ansambļa sveiciens, kas mūs aicināja uz brīnumgardo mielastu.
Nemanot pienāca brīdis ļauties pirmajam valsim, un dejas tika atklātas.
Laiks līdz mičošanai paskrēja vēja spārniem – draugu priekšnesumi, čigānu saceltais virpulis, tosti un dziesmas...
Un... mičošana – kas, šķiet, bija mūsu kāzu pats emocionālākais, maģiskākais un „siltākais” brīdis. Kulminācija, kad baudīt pusnakts burvību, sveču un lāpu gaismu spēles ar tumsu, kokles spēli, pieklusinātas balsis, sirsnīgus vārdus un saņemt dabas svētību un spēku.
Pēc ceremonijas mūsu jaunais dzīves posms iesākās ar nesteidzīgu fotografēšanos, vecāku sarūpētām vieglām uzkodām un šampanieša malkošanu turpat pie baznīcas, kā arī mīļāko cilvēku klātbūtnes baudīšanu.
